— Zini, — turpināja Rūta, — varbūt… ieteikt viņai, lai uzdāvina mums vēl kādu dāvanu? Nu, it kā par godu sieviešu draudzībai.
— Kāpēc gan ne? Viņas bērni jau gandrīz izauguši, vairāk laika, vairāk iespēju. Lai dalās.
Man gribējās izskriet uz ielas, ieelpot gaisu. Bet es paliku stāvēt. Noklausījos visu līdz galam. Kādā brīdī kaut kas vienkārši aizvērās manī. Un atvērās kaut kas cits — mierīgs, auksts, svešs. Es nomazgāju rokas tualetē. Noslaucīju. Paskatījos uz sevi spogulī.
— Viss. Pietiek.
Es atgriezos. Pēdējās piecas minūtes. Meitenes jautri apsprieda, kuru desertu izvēlēties.
— Elīn, tu tiešām neēdīsi?
— Tiešām.
Aizgāju pie Toma — oficianta.
— Klausies, vai tu vari sadalīt rēķinu? Es samaksāšu tikai par savu.
— Protams, — viņš bija pārsteigts, bet nesāka uzdot jautājumus.
Es samaksāju. Paņēmu somu. Un aizgāju. Vienkārši aizgāju. Telefons sāka zvanīt, tiklīdz es izgāju no kafejnīcas. Vispirms Zane. Tad Rūta. Pēc tam — Ieva. Es necēlu. Vakarā vēl trīs zvani. Pēc tam īsziņa:
Lasi vēl: Marikas sirds atklāsme: “Šādā vecumā ir grūti atrast patiesumu” jeb kā ienākumi ietekmē iepazīšanos
“Kur tu esi? Kāpēc aizgāji? Mēs taču neesam norēķinājušās.” Nākamajā dienā:
“Elīn, tas ir kaut kā dīvaini. Mēs uztraucamies. Uzraksti kaut ko.” Pēc trim dienām:
“Tu esi apvainojusies? Par ko? Mēs taču tikai pajokojām!” Es neatbildēju. Man nebija ko teikt. Lai pašas izdomā, lai pašas jūt. Ja, protams, vēl ir palikušas jūtas. Pēc nedēļas man pašai sagribējās uzrakstīt viņām vienu ziņu:
“Paldies. Pateicoties jums, es vairs neuzskatu, ka draudzība ir maksāšanā.” Bet es to nedarīju. Jo īsts punkts ir klusums.
Kopš tā laika mēs nesazināmies. Neviena mēģinājuma. Nevienas tikšanās. Es atkal esmu brīva svētdienās. Un tagad zinu, kuri cilvēki patiešām ir mani.
Un galu galā atklājās skaudra, bet vitāli svarīga patiesība: Patiesā draudzība nav saistīta ar ilgumu, ieradumu vai finansiālu izdevīgumu kādam. Tā nav abpusēja klusējoša vienošanās, kurā viens vienmēr dod, bet otrs pieņem to kā pašsaprotamu. Īsta saikne balstās uz savstarpēju cieņu, emocionālu godīgumu un to, ka tevi redz un novērtē kā cilvēku, nevis kā resursu vai ērtu izvēli.
Brīdis, kad Elīna izvēlējās klusumu un aizgāja, patiesībā nebija beigas — tas bija sākums viņas pašcieņai un jaunai apziņai. Viņa beidzot apzinājās, ka atteikšanās no attiecībām, kurās tevi izmanto, nav zaudējums, bet gan vieta, kas atbrīvota tiem cilvēkiem un tām attiecībām, kas patiešām spēj dot un saņemt līdzvērtīgi, bez slēptas dienaskārtības.
💬 Kā jūs rīkotos Elīnas vietā? Klusētu? Pateiktu ko domājat? Vai vienkārši pazustu, kā viņa? Dalieties komentāros — šis stāsts daudzus ir aizkustinājis.
