Oļegs L, 48 gadi, dzīvo pilsētā, taču viņa saknes ir pie jūras. Pēc daudziem gadiem darbā, kas prasīja stingrību un precizitāti, viņš tagad bauda mierīgāku ikdienu. Oļegs ir pārliecināts — vīrietim nav obligāti jāprecas vai jādzīvo kopā ar sievieti, jo tikai tā viņš var pilnībā kontrolēt savu dzīvi un īstenot iecerēto.
Pēc paša vārdiem, Oļegs pilnībā seko saviem dzīves principiem. Viņš nav bijis ne precējies, ne ilgstošās attiecībās. Tālāk — viņa stāsts paša vārdiem.
Saruna viegli rediģēta, lai būtu saprotamāka un lasītājam ērtāka.
„Uzskatu sevi par pievilcīgu vīrieti — sievietes to pamanīja jau agrā jaunībā. Bet vēlme precēties man nekad nav radusies. Ne 17, ne 30, un tagad, 48 gadu vecumā, es to vēlos vēl mazāk. Mani draugi visi ir precējušies, daudzi jau šķīrušies — un tas ir liels emocionāls un laika ieguldījums.
Var būt attiecības, tuvība, sapratne, palīdzība — tas viss ir labi. Bet laulība? Tā, pēc manām domām, vīrietim atņem spēku un novērš uzmanību no mērķiem. Viņš kļūst pasīvs, iestrēgst ikdienas darbos, un galu galā zaudē to, kas viņu virzīja uz priekšu. Dzīve ir īsa — un es gribu to nodzīvot pēc sava prāta.”
Man bija draugs — ļoti spēcīgs un apņēmīgs cilvēks, sporta meistars vairākos veidos. Viņš sapņoja par profesionālu karjeru, gribēja atvērt savu sporta skolu, pat plānoja nodarboties ar automašīnu tūningu. Bet apprecējās.
Pēc pāris gadiem satiekamies — viņš nes mājās rotaļu laukumu bērniem, pēc tam steidzas palīdzēt sievasmātei. Par saviem mērķiem vairs nerunā, tikai pasmaida. Vēlāk uzzināju, ka tagad strādā pārdošanas jomā. Un sapratu — viņa dzīve mainījās pilnībā, tagad tā pieder ģimenei, ne viņam pašam.
Daudzus gadus strādāju jomā, kur valdīja stingra disciplīna un atbildība — tāda pieredze maina cilvēku. Kad šis posms dzīvē beidzās, sapratu, ka vēlos beidzot dzīvot tā, kā pats gribu, nevis kā liek apstākļi.
Biju iecerējis izmēģināt spēkus mūzikā — dziedāt grupā. Neizdevās, bet vismaz pamēģināju. Vēlāk pārcēlos uz dzīvi Indonēzijā, pie jūras, kur pavadīju vairākus gadus — tas bija mierīgs un brīvs laiks, kādu biju sen meklējis.
Tagad man ir 48 gadi, un es jūtos lieliski. Dzīvoju pēc saviem noteikumiem — daru to, ko pats uzskatu par vajadzīgu. No rītiem ceļos un sekoju savam plānam, nevis kāda cita noteikumiem.
Dzīvoju ārpus pilsētas savā mājā, ko uzcēlu pats. Dažreiz dodos uz sacensībām — piedalos sporta aktivitātēs, kas domātas pieredzējušākiem dalībniekiem. Varbūt nākotnē pārcelšos uz kādu saimniecību un pamēģināšu sevi lauksaimniecībā — tāda doma man reizēm šķiet pievilcīga. Jūtos brīvs un pašpietiekams.
Šo gadu laikā esmu ticies ar sievietēm, bet vienmēr dzīvojis atsevišķi. Es nekad nesolu vairāk, nekā spēju dot, un uzreiz pasaku, kā redzu attiecības. Mani nevilina doma par bērniem — dzīvē redzēts pietiekami daudz, lai saprastu, ka rezultāts vienmēr ir neparedzams. Vecumdienās parūpēšos par sevi pats. Galvenais, lai dzīves beigās varētu teikt — esmu izdarījis visu, ko pats gribēju.
Viņš dzīvo tā, kā pats uzskata par pareizu — bez saistībām, bez steigas un bez kompromisiem. Viņa acīs tā ir īsta brīvība.
Bet vai tā tiešām ir? Vai var būt laimīgs, ja dzīvo tikai sev? Kā jūs domājat?
