Kopdzīvē biju nodzīvojusi daudz gadu. Mēs ar Nilu apprecējāmies ļoti jauni, un man nebija ne jausmas, kas ir ģimenes dzīve. Kad piedzima pirmais bērns, bija par vēlu kaut ko mainīt.
Mana dzīve bija pārvērtusies par nebeidzamu rutīnu: mājas, saimniecība, darbs, bērni. Pārnākot mājās, nespēju atpūsties ne mirkli, kamēr vīrs zvilnēja dīvānā ar alus pudeli.
Es izturēju desmit gadus. Tad, sakopojusi spēkus, devos peļņā uz Itāliju. Gribēju sakrāt naudu, lai beidzot nopirktu sev dzīvokli un šķirtos no vīra.
Līdz tam laikam bērni – meita un dēls – jau bija izauguši un iestājušies augstskolā. Es viņiem palīdzēju, bet Nilam nesūtīju nevienu centu. Laika gaitā mēs oficiāli izšķīrāmies.
Strādāt ārzemēs nebija viegli, bet es nesūdzējos, tikai rukāju caurām dienām. Reizēm gāju pastaigās ar draudzenēm, kuras bija pārsteigtas par manu vēlmi atgriezties Latvijā.
– Ko tu tur darīsi? Bērni jau patstāvīgi, vīra nav. Paliec šeit, dzīvo sev, nedaudz pastrādā, mazliet atpūties.
Bet tāda dzīve mani neuzrunāja. Vispirms palīdzēju bērniem. Dēls apprecējās un nolēma ar ģimeni pārcelties uz ASV. Es viņam piešķīru 20 tūkstošus eiro pārcelšanās izdevumiem. Par tādu pašu summu nopirku dzīvokli meitai. Tad netālu no viņas dzīvesvietas iegādājos mājokli sev.
Kad vēl biju Itālijā, man feisbukā uzrakstīja bijušais klasesbiedrs Dainis. Vidusskolas gados visas skolas biedrenes bija kā trakas pēc viņa, arī es. Bet tad viņš sāka satikties ar kādu citu.
Tagad bija necerēti patīkami ar viņu komunicēt. Dainis savam vecumam izskatījās lieliski: garš, stalts, ar patīkamu smaidu, kaut arī nosirmojis.
Sākumā mūsu saziņa bija draudzīga, taču kādu dienu viņš atzinās, ka skolas laikā bija manī iemīlējies, taču baidījies man tuvoties, domājot, ka mani interesē tikai vecāki puiši. Tā sākās mūsu attiecības no attāluma. Viņš reiz uzrakstīja:
– Brauc vien mājās, dzīvosim kopā! Negribu vēlreiz nožēlot, ka savulaik neko neizdarīju, lai būtu ar tevi kopā.
Daiņa teiktais atjaunoja ticību, ka es joprojām varu būt mīlēta, ka dzīvē ne viss ir zaudēts. Konsultējos ar bērniem, viņi mani atbalstīja, lai gan mazliet raizējās, vai Dainis tiešām ir krietns un godprātīgs cilvēks.
– Mammu, dzīvo ar viņu kopā, bet nesteidzies precēties. Kas zina, kā būs.
Es atgriezos Latvijā, un viss manā dzīvē risinājās lieliski. Mēs ar Daini satikāmies kā pusaudži: gājām uz kafejnīcām un kino. Drīz viņš pārcēlās pie manis.
Bet pēc dažiem mēnešiem Dainis pateica ko tādu, ko es nepavisam nebiju gaidījusi:
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
