Dārgie lasītāji, šodien es jums pastāstīšu par septiņām frāzēm, kuras savulaik lika man saprast – nekādi kopā būšanas gadi, kopējas atmiņas vai pat radniecība nav attaisnojums turpmākai saziņai ar cilvēku, kurš jums veltījis kādu no šiem vārdu savienojumiem.
– Valdi, tu taču neesi apvainojies, vai ne? Es to vienkārši tāpat pateicu… Tu taču mani pazīsti.
– Tieši tā, Solvita, es pazīstu tevi. Un tāpēc – ardievu.
Šīs frāzes nav izdomātas. Tās nav literārs iespraudums. Tās izskanēja manā virtuvē, malkojot tēju ar citronu. Pie galda sēdēja mana sena draudzene, bijusī kaimiņiene, ar kuru kopā rakām kartupeļus, stādījām ābeles un apspriedām mazbērnus. Un tagad man pretī sēdēja sieviete, ar kuru puse dzīves noieta blakus, un pateica kaut ko tik aizskarošu un nejauku, ka man vairs negribējās viņu redzēt.
Bet aizvainojošas frāzes ir viens no tiem momentiem, pēc kura attiecībās, pat visilgākajās, iestājas krīze.
Lūk, 7 frāzes, kuras visvairāk aizskar cilvēka pašcieņu:
1. “Tu vienmēr esi bijis…”
Tu vienmēr esi bijis vājš, alkatīgs, stulbs, slinks, bezcerīgs…
Sarakstu var turpināt. Uzsvars liekams uz “vienmēr”. It kā viss, ko tu darīji, tas, kas tu biji, jau būtu notiesājošs spriedums. Šī frāze atņem tev tiesības mainīties. Tā uzliek stigmu. Mans brālēns zemāk minēto frāzi veltīja man, kad atteicos ieguldīt viņa kārtējā apšaubāmajā “biznesā” ar automašīnu aizdedzes svecēm no Ķīnas.
– Tu vienmēr esi bijis sīkmanīgs. Atceros, ka pat bērnībā tu slēpi kārumus zem spilvena. Pēc tam mēs vairs nekad nesatikāmies un nesazvanījāmies. Ja cilvēks atsaucas uz “vienmēr”, tas nozīmē, ka viņš neatstāj tev vietu attīstībai. Tas ir slazds. Tev ir jāizkļūst no tā.
2. “Bez manis tu neesi nekas”
Šī nav tikai aizskaroša frāze. Tas ir trieciens tavai pašapziņai. Tas ir mēģinājums tevi sasaistīt, likt tev šaubīties par sevi. It kā tu nebūtu personība, bet gan kāda cita piedēklis.
Toreiz es sēdēju automašīnā, klausījos šo frāzi automātiskajā atbildētājā un nodomāju: “Ja jau es esmu nekas, kāpēc tu esi tik dusmīgs?” Ikviens, kurš tevi noniecina – apzināti vai neapzināti -, to dara nevis spēka, bet gan baiļu dēļ. Spēcīgs cilvēks tā neteiktu pat ienaidniekam.
3. “Tu sabojāji manu dzīvi”
Kad dzirdi kaut ko tādu, nav svarīgi, cik tev gadu. Tas ir kā sitiens pa saules pinumu. Parasti šo frāzi saka tie, kas nevēlas uzņemties atbildību par savu rīcību. Mana bijusī sieva man to reiz sacīja tieši acīs: – Ja nebūtu tevis, es būtu pārcēlusies uz ārzemēm kopā un draudzeni un izveidojusi karjeru. Labi, ka viņa to pateica jau pēc šķiršanās. Būtu sliktāk, ja tas būtu noticis vēl laulības laikā. Jo šādi vārdi “trūd” iekšā gadiem.
Ja tu esi vienīgais visu nepatikšanu avots cita cilvēka acīs, padomā: varbūt tu patiesībā nekad neesi bijis viņam tuvs, bet tikai ērts skaidrojums viņa paša kļūdām?
4. “Kam gan tu esi vajadzīgs?”
Šo frāzi var pateikt kā joku. Dusmās vai strīda laikā. Bet tā vienmēr ir kā sitiens zem jostasvietas. Bērnības draugs Pēteris šo frāzi veltīja man, kad es pastāstīju, ka vēlos atkal veidot nopietnas attiecības. Man tad bija 49 gadi. Viņš iesmējās:
– Kurai gan tu vairs esi vajadzīgs ar savu vēderu, hipotekāro kredītu un hronisku gastrītu? Sākumā es smējos kopā ar viņu. Bet tad par to padomāju dziļāk. Šādas frāzes nav tikai aizskarošas. Tās ”izgaisina” vēlmi virzīties uz priekšu. Cilvēks, kurš saka tādas lietas, nedomā par tevi. Viņš domā par sevi – baidās, ka tev izdosies. Vai arī viņš vienkārši ir pārāk cinisks, lai būtu tev blakus, uzklausītu un atbalstītu.
5. “Nu, tā taču tava paša vaina”
Nav svarīgi, par ko mēs runājam. Šķiršanās, veselības problēmas, parādi, vientulība – visu var novelt uz pašu cilvēku. Ērti. Un vairs nav jāklausās, jājūt līdzi vai jāpalīdz. Reiz es pažēlojos savai vasarnīcas kaimiņienei, ka esmu savārdzis, bet man nepieciešāmie preparāti maksā arvien vairāk. Un viņa atbildēja: – Bet kurš gan tev lika smēķēt tik daudzus gadus?
Protams, ka viņai taisnība. Bet kāpēc man kontaktēties ar cilvēku, kurš mani nespēj mani atbalstīt, bet liek man justies vainīgam. Tajā brīdī es sapratu, ka ar kaimiņieni vairs nekad nerunāšu par personīgām lietām.
6. “Kas tu tāds esi, lai mani mācītu?”
Kad cilvēks pasaka šo frāzi, viņš aizver visas durvis. Tas vairs nav dialogs, tā ir siena. Reiz es vienkārši teicu savam brāļadēlam: – Lūdzu, piesprādzējies, kad esi pie stūres. Runa nav tikai par sodiem, bet arī par dzīvību. Bet viņš atbildēja: – Tu neesi mans tēvs, lai mani mācītu. Un viss. Es viņu vairs nemācīju. Jo es zinu: šādas sarunas reti paliek bez sekām.
7. “Tu esi tieši tāds pats kā tavs tēvs (māte, bijušai, bijusī…)”
Salīdzināšana ir graujoša. Bijusī sievasmāte man reiz teica: – Tu esi tāds pats kā tavs tēvs, tu liec visiem vilties. Tas notika sen. Tagad man ir jaunas attiecības, dzīve uzlabojusies. Bet tas joprojām sāp. It kā tu nebūtu tu pats, bet gan kāds cits, kura liktenis tev iedots kā koferis bez roktura.
Salīdzināšana vienmēr pazemo. It īpaši, ja šo frāzi izsaka tev tuvi cilvēki. Bet tagad tā ir pagātne, un tai vairs nav nekādas nozīmes. Visas minētās frāzes nav tikai vārdi. Tie ir skaļi zvani. Pagrieziena punkti. Līnijas, aiz kurām jaunais nesākas, bet vecajam ir jābeidzas.
Ja cilvēks jums šādas lietas saka atkal un atkal – pat ja viņš jums ir dārgs – apstājieties. Nesteidzieties pārtraukt saikni dusmu brīdī. Vienkārši pārbaudiet, vai pēc šiem vārdiem jūsu pašcieņa netiek aizskarta. Un pajautājiet sev, vai tajos ir saklausāma uzticēšanās, siltums, pieņemšana?
Ja tā nav – atlaidiet vaļā. Dažreiz attiecības pūst kā veci kartupeļi pieliekamajā. Tie izskatās veseli, bet ar nodevīgi nejauku smaku. Dzīvē dažkārt uzplaukums sākas tieši pēc tam, kad tu ļauj sev pateikt: “Paldies. Man vairs to nevajag.” Dārgie lasītāji, ja jums šis raksts izraisīja pārdomas, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties ar draugiem sociālajos tīklos. Priecāsimies arī par jūsu komentāriem!
