Ideja apmesties tradicionālā japāņa mājā mums šķita satriecoša. Taču realitāte izrādījās gaismas gadu attālumā no tām romantiskajām bildēm un cerībām, ko bijām izlolojuši savos prātos
Jau pēc pirmās pavadītās stundas mēs ar Jāni sākām viens otram pastāvīgi uzdot jautājumu: “Kā viņi vispār tā var dzīvot?”. Tas nebija tikai ziņkāres vadīts jautājums, bet drīzāk izmisīgs sauciens pēc skaidrības, kam sekoja vēl konkrētāks priekšlikums: “Klausies, varbūt vienkārši pametam šo visu un pārvācamies uz normālu viesnīcu?”
Pirms došanās uz Japānu es biju burtiski aprakta zem citu ceļotāju sajūsminātajām atsauksmēm. Visi kā viens apgalvoja, ka nakšņošana tradicionālajā ryokan tipa mājā ir obligāts punkts jebkurā maršrutā. Tāpēc mēs ar vīru vienojāmies — mēs nevaram aizbraukt no Uzlecošās saules zemes, neizmēģinot šo autentisko pieredzi. “Mēs taču esam Japānā, kur gan citur, ja ne šeit?” mēs sev teicām.
Likās tikai loģiski šādu mājvietu meklēt tieši Kioto — pilsētā, kas ir tradīciju sirds, vai arī kur kalnu klusumā. Tagad, raugoties atpakaļ, man ir aizdomas, ka kalnos atmosfēra būtu bijusi mierīgāka un varbūt pat patīkamāka, taču savā pirmajā braucienā mēs negribējām neko palaist garām un izvēlējāmies apskatīt pašas slavenākās un tūristu iecienītākās vietas. Ja kādreiz būs otrā reize, tad gan mēs apzināti meklēsim to Japānu, kas atrodas nost no galvenajām takām.
Jānis pavadīja stundas, pētot dažādus variantus, līdz beidzot atrada šo māju. Atsauksmes portālos bija izcilas — cilvēki rakstīja par “neizmirstamu pieredzi” un “saimnieka viesmīlību”. Godīgi sakot, joprojām nespēju saprast, kāpēc.
Pēkšņi angļu valodu iemācījās
Atrašanās vieta tiešām bija teicama, un pat tas, ka turpat varēja iznomāt velosipēdus, sākumā likās kā milzīgs pluss. Es jau vizualizēju, kā mēs pie tējas tases sarunāsimies ar saimnieku, un viņš mums atklās japāņu dvēseles noslēpumus un ikdienas dzīves nianses. Diemžēl komunikācija neizdevās jau no pirmā mirkļa.
Mēs nevis nokļuvām viesmīlīgās mājās, bet gan kaut kādā “noteikumu cietumā”. Šķita, ka šeit visi staigā pēc stīgas, uzmanot katru savu soli, lai tikai nesadusmotu saimnieku. Viņš mūs sagaidīja ar diezgan noraidošu attieksmi, stāvot gaitenī ar stingri sakrustotām rokām uz krūtīm. Sākumā viņš pat tēloja, ka gandrīz neprot angliski, bet, tiklīdz runa nonāca pie garā saraksta ar aizliegumiem un noteikumiem, viņa valodas prasmes pēkšņi kļuva apbrīnojami labas.
Lūk, ieskatam fotogrāfija no šīs “idilles”.
Viens no pirmajiem noteikumiem: pa māju drīkst pārvietoties vai nu pilnīgi basām kājām, vai arī izmantot koplietošanas čības, ko piedāvā saimnieks. Savu čību mums nebija, tāpēc palikām pie zeķēm, kas šķita nedaudz higiēniskāks variants nekā svešas čības. Rezultātā manā somā parādījās divi jauni zeķu pāri: “istabas zeķes” un “mājas gaitenī staigājamās zeķes”.
Bet ar to jautrība nebeidzās. Pie tualetes durvīm stāvēja īpašas “vjetnamiešu” stila čības uz augstas platformas. Saimnieks bija strikts — katram, kurš vēlas apmeklēt labierīcības, obligāti jāpāraujas šajās kopīgajās čībās. Šeit pat savas personīgās čības nebūtu glābiņš, jo japānis uzstāja, ka tualetes zonā drīkst atrasties tikai un vienīgi šie konkrētie apavi. Kopīgi lietoti apavi tualetē… jūs jau saprotat manu sajūsmu.
Tagad man vairs nav jautājumu, kāpēc Japānā podologa profesija ir tik pieprasīta. Kā īpašu “suvenīru” no šī ceļojuma es mājās atvedu kārpu uz pirksta. Paldies jāsaka vienam no populārajiem onseniem, kur visi staigā basām kājām un sēž kaili uz maziem krēsliņiem, kurus neviens pēc sevis pat nenoskalo. Pēc divu onsenu apmeklējuma esmu sapratusi, ka šāda veida pieredzi es vairs nevēlos atkārtot.
Tās tualetes čības mani patiesi biedēja, taču es centos sevi mierināt — mēs taču esam atbraukuši pēc pieredzes! Dzīvojam autentiskā vidē! 😁 Taču lielākais “pārsteigums” mūs gaidīja tieši guļamistabā. Gulēšana uz tatami paklājiem realitātē ne tuvu nebija tik estētiska kā Instagram bildēs.
Jānis bija pilnīgā neizpratnē par notiekošo
Es tiešām nespēju saprast visus tos blogerus, kuri sajūsmā stāsta, cik lieliski ir gulēt uz tatami un futona. Jūties burtiski kā suns uz plānas paklāja driskas. 😂 Mēs acumirklī aizmirsām, ko nozīmē veselīgs miegs. Bija briesmīgi neērti. No rīta palagi bija saņurcījušies un aizceļojuši nezināmos virzienos, bet puse no segas vienmēr vāļājās uz grīdas putekļos. Par gulēšanu apskāvušies vispār varēja aizmirst — tiklīdz kāds mēģināja pietuvoties otram, tā uzreiz sākām krist iekšā spraugā starp abiem futoniem.
Mājas konstrukcija bija vēl viens stāsts. Sienas šķita gatavotas no papīra — mēs skaidri dzirdējām katru vārdu, ko lejā runāja citi iemītnieki. Taču tas vēl nebija viss: māja burtiski drebēja un šūpojās ikreiz, kad kāds pārvietojās pa istabu vai devās lejā pa stāvajām kāpnēm uz koplietošanas zonu. Zem kājām grīda jeb tatami radīja sajūtu, ka mēs dzīvotu milzīgā kartona kastē, kas pie katras kustības krakšķ un ieliecas. Tas nebija mājīgi, tas bija satraucoši.
Un tagad, lūdzu, pievērsiet uzmanību šiem “ergonomiskajiem” krēsliem.
Sēžot šajā istabā, es beidzot sapratu — nē, es tomēr neesmu nekāda minimāliste. Reiz man vajadzēja novadīt tiešsaistes stundu savam skolēnam. Sēžot uz tā briesmīgi neērtā sēžamrīka (citu variantu vienkārši nebija), es pie sevis domāju: “Kā mēs vispār piekritām šādai avantūrai?”. Jānis pa to laiku stundas vidū saldi aizmiga uz sava futona un sāka tik skaļi krākt, ka man bez austiņām gribējās zemē ielīst. Situācija bija tik absurda un komiska, ka es nezināju —smieties vai mukt prom.
Otrās dienas rītā mēs nopietni apsvērām iespēju vienkārši doties prom, pat ja zaudētu naudu. Mēs apspriedām šo bēgšanas plānu, bet sapratām, ka zaudēsim pārāk daudz dārgā laika. Mums bija daudz mantu, un reģistrēšanās citās Japānas viesnīcās parasti notiek diezgan vēlu pēcpusdienā. Tā kā Kioto mums bija atvēlētas tikai trīs dienas, bet pilsētā ir tik daudz ko redzēt, mēs nolēmām sakost zobus un palikt.
Mmmm… futons 😅 Mans “mīļākais” gultasveļas komplekts.
Rezumējot — mēs šajā mājā izturējām visas trīs dienas. Kad pienāca laiks izrakstīties, mēs jutāmies fiziski un emocionāli pilnīgi sagrauti. Taču tajā brīdī, kad iereģistrējāmies mūsdienīgā, parastā japāņu viesnīcā ar normālām gultām un privātu vannas istabu, mēs bijām patiesi laimīgākie cilvēki pasaulē.
Ja domājat, ka gulēšana uz cietas grīdas bija lielākais izaicinājums, tad jūs kļūdāties. Īstā jautrība sākās brīdī, kad nācās saskarties ar japāņu higiēnas un sadzīves noteikumiem, kas mums, eiropiešiem, šķiet vismaz dīvaini, ja ne pat mazliet biedējoši.
Tualetes čību sāga
Japānā tualete tiek uzskatīta par “netīru” zonu, tāpēc tai ir paredzēti atsevišķi apavi. Teorijā tas izklausās higiēniski, bet realitāte tradicionālajā mājā ir tāda: pie tualetes durvīm stāv viens vai divi pāri plastmasas čību, kuras velk visi mājas iemītnieki un viesi. Jā, tieši tā – simtiem svešu kāju pirms tevis ir bijušas tajās pašās čībās.
Tualete bija viens,
bet vēl divi trakākie mūs sagaidīja tālāk
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
