Kad tev naktī, pustumsā un klusumā, mēģinot nesacelt troksni uz čīkstošajiem tatami, ir jāmēģina trāpīt ar kāju tajās “koplietošanas” tupelēs, romantika pazūd vienā mirklī. Es pat pieķēru sevi pie domas, ka labāk būtu vispār neiet uz tualeti līdz rītam, nekā kārtējo reizi saskarties ar šo gumijas izstrādājumu.
Ja man būtu jāizceļ viens aspekts, kas šo “autentisko” pieredzi padarīja patiesi neaizmirstamu (diemžēl ne tajā labākajā nozīmē), tad tā būtu Japānas higiēnas specifika. No vienas puses, Japāna pasaulei asociējas ar sterilitāti un augsto tehnoloģiju tualetēm, bet, no otras puses, tradicionālā vide piedāvā kaut ko tādu, kam mūsu rietumnieku prāts nav gluži gatavs.
Viss sākās ar tām tualetes čībām. Iedomājieties: maza, šaura telpa, kurā dienas laikā iegriežas desmitiem svešu cilvēku. Un pie durvīm jūs gaida vienas vienīgas, visiem kopīgas plastmasas čības. Saimnieks mūs uzraudzīja gandrīz vai ar vanaga skatienu — nedod dievs, tu ieiesi tualetes zonā savās zeķēs vai, vēl ļaunāk, iziesi no tās ar tualetes čībām kājās. Tā ir vesela rituālu pasaule, kurā tu jūties kā svešais. Katru reizi, kad man nācās iebāzt kājas tajos kopīgajos apavos, es centos nedomāt par to, cik kailu pēdu tur bijušas pirms manis.
Taču īstais pārbaudījums mūs gaidīja onsenos — karstajos avotos. Es biju lasījusi, ka tā ir Japānas dvēseles attīrīšana, miers un harmonija. Realitātē tas izskatījās mazliet citādāk. Ieejot onsenā, tev ir pilnībā jānoģērbjas. Tur nav nekādu peldkostīmu, tikai tu un tavi “līdzcilvēki” visā savā dabiskumā. Pirms kāpšanas kopīgajā baseinā tev jānomasgājas, sēžot uz maza, zema plastmasas krēsliņa.
Un šeit parādās galvenā problēma
Šie krēsliņi ir koplietošanas. Es vēroju, kā cilvēki pieceļas un aiziet, bet nākamais vienkārši apsēžas tajā pašā vietā, pat neuzlejot ūdeni tam beņķītim. Tīrības standarts, kas man šķita pašsaprotams, tur vienkārši neeksistēja. Kādu brīdi es mēģināju sevi pārliecināt: “Guna, atslābsti, tā ir viņu kultūra, ūdens visu attīra.” Bet mans prāts nepiekrita. Pēc divu šādu onsenas apmeklējumu baudīšanas es pamanīju, ka esmu tikusi pie neplānota “suvenīra” — uz kājas pirksta. Paldies, Japāna, par šo autentisko pieredzi, bet ar vienu man pilnīgi pietiek visai dzīvei.
Pēc šī visa es sapratu vienu — japāņu minimālisms un tradīcijas ir skaistas bildēs, bet ikdienā es tomēr izvēlos rietumu individuālismu, privātu vannas istabu un savas, tikai un vienīgi savas čības.
Vai kādam no jums ir bijusi līdzīga pieredze? Vai esat mēģinājuši dzīvot šādās tradicionālās mājās? Sakiet godīgi — vai jums tiešām patika, vai arī jūs vienkārši tēlojāt, lai bildes izskatītos labāk?
