Katras mūsu vakariņas pārvērtās par eksāmenu. Es pēc darba divas stundas stāvēju pie plīts, cenšoties izpatikt, bet rezultāts vienmēr bija viens
Mēs vairākus gadus dzīvojam Jēkabpilī. Tā nav liela pilsēta, ērtību un darba iespēju milzīgu te nav. Tā nu es arī kuļos. Strādāju nelielā uzņēmumā, alga nedaudz virs minimālās. Atnāku mājās nogurusi, priekšā vīra mamma ar saviem komentāriem…
Dakšiņas skaņa, skrāpējot porcelānu, mūsu virtuves klusumā skanēja kā naga švīkoņa pret stiklu. Es sastingstot paliku uz vietas, nepievilkusi vistas gabaliņu pie mutes. Šī skaņa vienmēr kaut ko nozīmēja. Gaisa trauksmes signāls.
— Pasauss, — konstatēja Austras kundze, nepaceļot acis no šķīvja. Viņa to izteica klusi, gandrīz bez emocijām, kā nolasa spriedumu, kas nav pārsūdzams. — Elīn, es taču tev teicu: krūtiņa vispirms ir jāmarinē kefīrā, nevis vienkārši jāapviļā garšvielās. Šķiedras noārdās, gaļa kļūst maiga. Bet šis… — viņa demonstratīvi košļāja, — ir kā zole.
Es pārvietoju skatienu uz vīru. Mārtiņš, mans mīļais, tuvais Mārtiņš, ar kuru mēs kādreiz sapņojām par ceļojumu apkārt pasaulei un māju pie ezera, tagad vienkārši klusēja. Viņš bija ieurbies tālruņa ekrānā, it kā tur translētu visuma noslēpumus, un metodiski mala ar žokļiem to pašu “zoli”.
— Mārtiņam garšo, — es nedroši iebildu, jūtot, kā iekšā sāk vārīties ierastais, bet tāpēc ne mazāk kodīgais aizvainojums.
Vīramāte kārtīgi nosusināja lūpas ar salveti.
— Mārtiņam viss garšo, viņš man ir pieticīgs. Bet tas nenozīmē, ka vīrietis ir jābaro ar sazin ko. Un, starp citu, sāls. Tu atkal paņēmi smalko? Es taču lūdzu: zupai — rupjo, salātiem — jūras, gaļai — vidējo. Smalkais sāls iesūcas pārāk ātri, tas sabojā produkta dabisko garšu.
Katras mūsu vakariņas pārvērtās par eksāmenu. Es pēc darba divas stundas stāvēju pie plīts, cenšoties izpatikt, bet rezultāts vienmēr bija viens: “trijnieks” ar treknu mīnusu. Te burkāni sagriezti kubiņos, nevis salmiņos (“tā garša neatveras”), te zupa nav pietiekami sarkana (“tu pārvārīji bietes, Elīna, tie taču ir pamati”), te tēja uzlieta ar nepareizu ūdeni (“vārīt divreiz — tas ir izsmiekls pret garšu”).
Visbriesmīgākā nebija kritika. Visbriesmīgākais bija tas, ka Austras kundze bija profesionāla pavāre pensijā. Viņa trīsdesmit gadus bija strādājusi kafejnīcā. Viņai bija receptūras standarti, bet tehnoloģiskās kartes aizstāja bībeli. Diskutēt ar viņu bija bezjēdzīgi — viņa nospieda ar autoritāti kā asfalta rullis.
— Mamm, viss ir normāli, — beidzot nomurmināja Mārtiņš, neatraujoties no tālruņa.
Tas bija viņa maksimums. “Normāli”. Vārds-vairogs, vārds-vate. Ar to viņš norobežojās, kas plosījās virs vistas šķīvja.
— “Normāli” nav vērtējums mīlošai sievai, — atbildēja Austras kundze. — Labi, ēdiet līdz galam. Es pēc tam parādīšu, kā pareizi sadalīt putnu. Tev nazis ir neass, tu plēs šķiedras. Grūti skatīties.
Tajā vakarā es ilgi stāvēju pie izlietnes, mazgājot taukus no pannas. Ūdens šņāca, noslāpējot manas domas, bet es tik un tā dzirdēju vīramātes balsi no viesistabas. Viņa runāja pa tālruni ar draudzeni:
— …nu kāda tur saimniece. Cenšas jau, protams, bet rokas neaug no tās vietas. Žēl Mārtiņa, viņš pie maniem ēdieniem pieradis, bet te — sausā barība un pusfabrikāti, pat ja pati gatavo. Nākas mācīt, bet viņa apvainojas…
Labās vedeklas ēras beigas
Tajā brīdī manī kaut kas pārsniedza robežu. Vienkārši klusi izdega drošinātājs, kas atbildēja par pacietību un vēlmi būt “labai vedeklai”. Nākamās trīs dienas es loloju plānu. Es zināju, ka drāma neko neatrisinās. Austras kundze meistari prata pagriezt situāciju tā, ka vainīgā paliku es — tā, kura nenovērtē vecākās paaudzes gudros padomus. Vajadzēja rīkoties smalkāk.
Piektdien es atgriezos no darba agrāk. Parasti es uzreiz skrēju uz virtuvi, lai paspētu līdz vīra un vīramātes atnākšanai (viņa staigāja pa parku no pulksten 16 līdz 18 pēc saraksta). Bet šodien es pagāju garām virtuvei, iegāju guļamistabā, pārģērbos pidžamā, paņēmu grāmatu un apgūlos. Pulksten 18:05 aizvērās ārdurvis. Atskanēja soļi, maisiņu čaukstoņa.
— Elīna? Tu esi mājās? — Austras kundzes balss skanēja pieprasoši. — Kāpēc priekšnamā ir tumšs? Un pēc kā te ož? Pēc ne kā neož. Vai tu vēl neesi sākusi taisīt vakariņas?
Es neatbildēju. Guļamistabas durvis atvērās.
— Vai tev kas noticis? — viņas balsī pavīdēja ne tik daudz rūpju, cik aizkaitinājums par izjaukto grafiku.
Es lēnām nolaidu grāmatu. Paskatījos uz viņu mierīgi un pat ar vieglu smaidu.
— Nē, Austras kundze. Viss kārtībā. Vienkārši esmu nogurusi.
— Nogurusi? Visi nogurst. Mārtiņš būs klāt pēc pusstundas, bet mums nekas nav padarīts. Celies augšā, es nopirku zivi, parādīšu tev, kā gatavot marinādi poļu gaumē. Tur ir nianse ar etiķi…
— Nē, — es viņu pārtraucu.
Vīramāte sastinga. Vārds “nē” viņas leksikā attiecībā pret viņu pašu neeksistēja.
— Ko “nē”?
— Es vairs negatavošu, — es skaidri pateicu, izbaudot katru zilbi. — Virtuve ir slēgta. Katrā ziņā mana maiņa ir beigusies. Jūs pastāvīgi sakāt, ka es veltīgi tērēju produktus, ka es neprotu griezt, sālīt, vārīt un cept. Ka mani ēdieni ir smiešanās par Mārtiņu. Es atzīstu sakāvi. Jūs esat profesionāle. Es esmu nemākule. No šīs dienas vadības groži virtuvē pāriet pie jums. Gatavojiet tā, kā jūs mācāt.
Austras kundze samirkšķināja acis.
Mācību stunda ka jāgatavo
— Tu izlēmi parādīt raksturu? Es, starp citu, esmu pensijā. Es savu laiku pie plīts esmu nostāvējusi.
— Bet jūs taču gribat, lai jūsu dēls ēstu pareizi? Lai šķiedras nebūtu saplēstas, bet sāls būtu pareizā maluma? Es nevaru nodrošināt šādu kvalitātes līmeni. Bet jūs — varat.
Tajā brīdī dzīvoklī ienāca Mārtiņš.
— Čau! Kas mums ir ēdams? Esmu izsalcis kā vilks.
Viņš ieskatījās guļamistabā, ieraudzīja mūs, sastingušas viena pret otru, un viņa smaids noplaka.
— Kas notiek?
— Tava sieva, — Austra iebakstīja ar pirkstu manā virzienā kā nerātnam kucēnam, — pieteica streiku. Viņa uzskata, ka man jūs ir jāapkalpo.
— Es uzskatu, — es izlaboju, ceļoties no gultas, — ka tā kā katras manas vakariņas tiek pakļautas kritikai, tad loģiski ir piekāpties meistaram. Mārtiņ, mamma gatavo labāk. Daudz labāk. Es vairs negribu bojāt produktus.
Mārtiņš apjucis pārvietoja skatienu no manis uz māti.
— Elīn, nu ko tu sāc? Nu, pateica mamma par sāli, nu un kas? Viņa taču grib kā labāk.
— Tieši tā. — piebalsoja vīramāte. — Es dalos pieredzē.
— Pieredze ir pieņemta, — es pamāju ar galvu. — Tagad pārejam pie praktiskās daļas. Meistarklases demonstrācija. Katru dienu. Brokastis, pusdienas un vakariņas.
Es izgāju no istabas, iegāju virtuvē, ielēju sev glāzi ūdens un demonstratīvi pasūtīju suši piegādi caur lietotni. Tikai sev. Pirmo nedēļu Austra turējās uz tīra spīta un profesionālā lepnuma. Viņa nolēma pierādīt man, nekam nederīgajai neprasmīgajai, kā jāizskatās īstai virtuvei. Es redzēju, kā viņa vakaros saviebās, izvingrinot pirkstus pēc kilograma kartupeļu mizošanas. Bet atkāpties viņa negrasījās. Mūsu māja piepildījās ar smaržām. Bet tās nebija vieglās mūsdienu kulinārijas aromāti, uz kuriem es tiecos. Tās bija smagas, monumentālas ēdināšanas smakas, kas ieēdās tapetēs, nosēdās uz aizkariem un vajāja tevi pat vannas istabā.
Ja zupa — tad uz kaulu buljona, kas vārījās piecas stundas, piepildot dzīvokli ar biezu izvārītas gaļas smaku. Ja otrais — tad gulašs ar mērci, kurā karote stāvēja miltu un tomātu pastas dēļ. Kotletes cepās tikai un vienīgi sviesta un tauku maisījumā. Galds lūza. Kāpostu pīrāgi spilvena lielumā, rauši ar zivi, sarežģīti kārtainie salāti, kur majonēze kalpoja kā cements, kas satur kopā vārīto dārzeņu stāvus. Galerts. Aukstā gaļa. Speķis sīpolu mizās. Kartupeļu pankūkas ar biezu skābo krējumu.
— Lūk! — triumfējoši paziņoja Austra, liekot Mārtiņa priekšā šķīvji ar befstrogonovu. — Pamēģini mērci. Jūti muskatrieksta noti? Tā ir klasika. Bet tava Elīna vienkārši visu aplēja ar krējumu no burciņas.
Mārtiņš ēda. Sākumā pat ar entuziasmu. Garšīgi taču. Trekni, sātīgi, kā bērnībā, kad mamma gatavoja svētdienās un visa māja smaržoja pēc svētkiem. Es turpretī demonstratīvi ēdu savus jogurtus, svaigu dārzeņu salātus (kurus griezu pati, kad vīramātes nebija virtuvē) vai pasūtīju vieglu ēdienu. Pirmajā nedēļā es nokritos par diviem kilogramiem — vienkārši tāpēc, ka pārstāju gatavot vakaros un atbrīvoju laiku sporta zālei.
Katra mana atteikšanās no kopīgām vakariņām viņai bija kā bites dzēliens. Es redzēju, kā viņa saspiež lūpas, kad es atveru suši kārbu vai griežu sev dārzeņu plati. Viņai tas bija personisks mājiens — kā var atteikties no viņas kulinārijas meistardarbiem?
Bet otrās nedēļas beigās Mārtiņa entuziasms sāka noplakt. Viņam kļuva grūtāk no rītiem pamosties. Tā vietā, lai možā solī dotos dušā, viņš gulēja vēl kādas divdesmit minūtes, grozoties. Pēc vakariņām viņš uzreiz nokrita uz dīvāna, miegains un mīksts no ēdiena pārbagātības.
— Elīn, — viņš man kādu nakti pačukstēja, — mamma šodien tādus treknus tīteņus sataisīja… Garšīgi, bet… smagi. Ko lai dara?
— Paprasi mammai, — es atbildēju, pagriežoties uz otriem sāniem. — Tā taču ir klasika. Standarts. Izbaudi.
— Elīna, nu beidz šo spēli, — viņš mēģināja mani apskaut, bet es pavirzījos malā. — Skaidrs, ka tev ir taisnība. Mamma pāršauj pār strīpu. Bet viņa cenšas. Viņai taču ir grūti.
— Bet vai man bija viegli? — es strauji apsēdos gultā un ieslēdzu naktslampu. — Vai man bija viegli katru dienu klausīties, ka esmu neprasmīga? Ka es tevi slikti baroju? Un galvenais — tu klusēji, Mārtiņ. Tu vienmēr klusēji. Tu ēdi manu “zoli” un klusēji. Bet tagad tu ēd mammas meistardarbus un prasi man palīdzību. Bet vainīga atkal esmu es?
— Es nesaku, ka tu esi vainīga…
— Tad ko tu saki? Ka man jāatgriežas virtuvē, bet mamma atgriezīsies galvenās kritiķes lomā? Mārtiņ, es neatgriezīšos. Nekad. Vai nu viņa pārstāj komentēt manu gatavošanu, pie tam uz visiem laikiem un dokumentāli, vai lai baro tevi tālāk. Tā ir tava izvēle.
Viņš neatbildēja. Vienkārši nopūtās, izslēdza gaismu un apgriezās. Starp mums izauga siena. Auksta kā flīzes virtuvē, kur valdīja Austra. Trešajā nedēļā sāka padoties pati vīramāte. Gatavošana “pēc visiem noteikumiem” ir smags darbs. Tas nav vienkārši iemest vistu cepeškrāsnī uz četrdesmit minūtēm. Tas nozīmē izberzt caur sietu, tas nozīmē pusstundu sautēt dārzeņus uz lēnas uguns, tas nozīmē stundām stāvēt pie plīts, kontrolējot temperatūru, maisot, noņemot putas.
Vīramāte sāka vaimanāt. Vakaros viņa demonstratīvi turējās pie muguras, saviebās, stenēja, gaidot, ka es metīšos viņai palīgā vai nomainīšu viņu pie “darbagalda”.
— Ak, mugura… — viņa vaidēja vakariņu laikā. — Visu dienu uz kājām. Auksto gaļu vārīju. Mārtiņš taču mīl auksto gaļu. Bet tā ir jāpārlasa ar rokām, katrs kauliņš, katrs skrimslītis. Četras stundas stāvēju pie katla.
Viņa meta man izteiksmīgus skatienus.
— Elīna, varbūt tu vismaz traukus nomazgāsi?
Agrāk es būtu pielēkusi kājās. Bet es atcerējos iepriekšējās “mācību stundas”: “Tā nemazgā. Tu sūkli turi ar nepareizo pusi. Vispirms vajag iemērkt ar sodu. Karsto ūdeni slēdz pašās beigās, noskalošanai.”
— Austras kundze, mums ir trauku mazgājamā mašīna, — es mierīgi atbildēju.
— Tā nenomazgā kristālu. Tas kļūst dūmakains. Un čuguna pannu nedrīkst — pārklājums sabojāsies.
— Tad lai Mārtiņš nomazgā. Viņš taču apēda auksto gaļu. Ar baudu.
— Mamm, ļauj es tiešām salikšu mašīnā, — viņš nomurmināja. — Nekas tam kristālam nenotiks.
Virtuvē iestājās klusums. Mārtiņš klusējot skatījās savā šķīvī. Es redzēju, kā viņam noraustās vaiga muskulis. Viņš bija iespiests starp divām ugunīm, un viņam tas bija apnicis.
— Elīn, — viņš klusi teica. — Varbūt pietiks? Viņai ir grūti. Paskaties uz viņas.
— Bet vai tu paskatījies uz manām problēmām? — es piecēlos un sāku novākt no galda savu šķīvi. — Kad katrs vakars pārvērtās par nopratināšanu: kāpēc tā, kāpēc ne šitā? Mārtiņ, problēma nav tajā, kurš gatavo. Problēma ir tajā, ka tu mani neaizstāvēji. Nevienu reizi. Trīs kopdzīves gadu laikā tu ne reizi nepateici: “Mamm, pietiks”. Bet tagad tu gribi, lai es viņu pažēloju? Lai viņa vismaz atvainojas. Par visām tām “zolēm” un “nepareizajām šķiedrām”.
— Viņa neatvainosies. Tu taču viņu pazīsti.
— Tieši tā. Tāpēc es neatgriezīšos virtuvē. Tas ir strupceļš, Mārtiņ. Un izeja no tā ir tavā ziņā.
Atrisinājums pienāca visnegaidītākajā brīdī
Bija Mārtiņa jubileja — trīsdesmit pieci gadi. Austra, nolemjot veikt pēdējo varonīgo darbu un galīgi nostiprināt savu pārākumu, iecerēja vērienīgu banketu. Viņa piecēlās sešos no rīta. Izdzina mūs no virtuves, aizvēra durvis un sarīkoja tur īstu kulinārijas spēli. Grabēja katli, pannā šņāca tauki, ieslēdzās un izslēdzās cepeškrāsns. Es dzirdēju, kā viņa murmina sev zem deguna, kaut ko nomet. Smaržoja pa visu dzīvokli — ceptas gaļas, zivju, maizes izstrādājumu un majonēzes maisījums radīja nepatīkamu kokteili.
Pulksten divos dienā viņa iznāca no virtuves, sarkana, slapja, piekususi.
— Viss ir gatavs, — viņa teica. — Mārtiņ, viesi nāks sešos. Es iešu pagulēt. Bet tu, Elīna, vismaz galdu uzklāj. To tu, es ceru, spēsi?
Sarkasms. Pat pilnīga spēku izsīkuma stāvoklī viņa nevarēja atturēties. Es klusējot iegāju virtuvē. Tur valdīja haoss. Trauku kalni izlietnē, tauki uz plīts, milti uz grīdas. Bet uz galda un ledusskapī stāvēja dzīres. Galerts ar citronu rozītēm. Pīle, cepta ar āboliem un žāvētām plūmēm, kas spīdēja no taukiem. Trīs veidu salāti: “Rosols”, “Mimoza”, “Siļķe kažokā” — katrs ar majonēzi divu centimetru biezumā. Pīrāgi: ar kāpostiem, ar gaļu, ar āboliem, ar biezpienu. Aukstā gaļa, kas trīcēja kā želeja. Mājas žāvētā gaļa. Marinētas sēnes. Sālījumi.
Tā bija pēdējā spēle. Austra bija atdevusi visus spēkus. Viesi ieradās laicīgi. Radinieki, pāris Mārtiņa draugu, kolēģi. Viņi apsēdās pie galda, un sākās mielasts.
— Austras kundze, jūs esat burve! — sajūsminājās tante Skaidrīte, liekot sev trešo pīles porciju. — Kā Mārtiņam ir paveicies. Tāda vīramāte ir dārgums. Citādi mūsdienu jaunās saimnieces prot tikai suši pasūtīt.
— Un picu, — piebilda tēvocis Juris. — Mana brāļameita vispār plīti neslēdz iekšā. Saka — kamdēļ, ja ir piegāde.
Visi sasmējās. Es sēdēju galda galā, smaidīju un klusējot dzēru minerālūdeni. Es redzēju, kā Austra sēž goda vietā, starojoša, sarkana, sasvīdusi, nogurusi, bet uzvarējusi. Viņa pieņēma komplimentus kā karaliene pieņem vasaļu veltes.
Lasi vēl: Nolēmu randiņā notēlot bezdarbnieku, lai redzētu Ineses reakciju un es nekļūdījos
— Nu jā, — viņa nopūtās, skatoties uz mani. — Nākas turēt marku. Jaunatne mūsdienās nav tāda. Elīnai nav laika, viņa mums ir karjeriste. Darbs, darbs. Bet ģimene ir jābaro. Lūk, arī stāvu pie plīts, kamēr kājas nes.
Viesi līdzjūtīgi pamāja ar galvu. Es un karjeriste. Zem galda savilku dūres, bet klusēju. Šodien nav mana diena. Lai triumfē. Un tad Mārtiņu, manu vīru, kurš jau bija pieēdies šīs bagātīgās uzkodas, pēkšņi mainīja vienā sekundē.
— Mārtiņ? — es pielēcu pirmā. — Kas ar tevi?
Viņš neatbildēja. Viņš noslīdēja no krēsla, turoties. Klusi, aizžņaugti.
Austra stāvēja pie sienas un murmināja: “Kas notika? Es taču gatavoju svaigu… Viss bija svaigs…”
To izprovocēja trekns, sātīgs ēdiens apvienojumā ar dzērieniem. Mārtiņu aizveda. Viesi izklīda, murminot atvainošanās vārdus. Dzīru galds palika neaiztikts. Koridorā mēs sēdējām divatā ar vīramāti. Viņa sēdēja uz plastmasas krēsla, maza, salīkusi, un virpināja lakatiņu. Visa viņas augstprātība bija nolupusi kā apmetums no vecas sienas.
— Tā esi tu vainīga, — pēkšņi viņa pačukstēja, neskatoties uz mani. — Ja tu būtu gatavojusi… es tā necenstos… es būtu viņam vienkārši izvārījusi buljoniņu… Bet te… vajadzēja parādīt… pierādīt…
— Nē, Austras kundze, — es atbildēju skarbi, bez žēlastības. Tagad žēlastība bija nevietā. —Jūs sarīkojāt sacensības. Jūs gribējāt pierādīt, ka esat labākā. Jūs uzvarējāt. Visi viesi atzina, ka jūs gatavojat vislabāk. Bet šīs uzvaras cena ir jūsu priekšā.
Kad Mārtiņu pēc piecām dienām atveda mājās, viņam nozīmēja visstingrāko ēdienkarti. Nekā cepta, trekna, asa, sāļa, kūpināta. Viss tvaicēts, viss saberzts, bezgaršīgs kā bērnudārzā. Auzu pārslu putra ūdenī. Tvaicētas tītara kotletes. Sautēti kabači bez eļļas. Mēs atgriezāmies mājās. Austra mēģināja bāzties pie plīts:
— Es viņam uztaisīšu tvaika kotletītes, es zinu recepti…
Es aizstāju viņai ceļu.
— Nē.
— Bet viņam vajag. Tu atkal visu sabojāsi.
Es piegāju viņai pavisam tuvu.
— Austras kundze, klausieties mani uzmanīgi. No šīs dienas virtuvē gatavoju tikai es. Tāpēc, ka tikai es sekošu ieteikumiem, nevis jūsu garšas kārpiņām un novecojušiem standartiem. Ja es ieraudzīšu, ka jūs esat viņam pielikusi sviestu “garšai” vai pasālījusi “kā vajag”, mēs izvāksimies tajā pašā dienā. Uz īrētu dzīvokli. Pat ja man pēc tam nāksies ēst ātrās nūdeles. Jūs mani sapratāt?
Viņa paskatījās uz mani. Pirmo reizi viņas skatienā es ieraudzīju ko citu. Bailes palikt vienai šajā dzīvoklī, ar saviem ideālajiem nažiem un pareizo sāli.
— Sapratu, — viņa norūca un aizgāja pie sevis.
Kopš tā laika ir pagājis gads. Mēs dzīvojam pa jaunam. Es gatavoju. Viss ir tvaicēts, bez sāls, garlaicīgi un pliekani. Mārtiņš ēd un smaidu. Viņš ir novājējis par divpadsmit kilogramiem, kļuvis veselīgāks, viņa seja atkal ir svaiga. Un, galvenais, viņš sāka man teikt “paldies” pēc katrām vakariņām. Nevis “normāli”, bet “paldies, Elīn. Garšīgi”.
Austra virtuvē gandrīz neienāk. Viņa vāra sev kafiju no rītiem un iet to dzert savā istabā. Reizēm, kad es griežu dārzeņus tvaicētajam sautējumam, es jūtu viņas skatienu sev mugurā. Viņa stāv durvīs, skatās, kā es skrubinu burkānus — šķībi, rupji, nepareizi pēc visiem viņas ieskatiem.
Es redzēju, kā noraustās viņas lūpas. Viņa grib pateikt: “Tā negriež!”. Gaiss ap viņu vibrē no neizteiktas kritikas. Bet viņa klusē. Pagriežas un aiziet. Un šajā klusumā ir visgaršīgākā piedeva manām vakariņām. Brīvības garša.
