Kad mēs apvienojāmies kopdzīvē, man bija četrdesmit deviņi, viņam — piecdesmit divi. Viņš uzreiz teica, ka nopelna maz, bet ne tajā bija problēma
Kad es viņam teicu, ka aizeju, viņš pat neizbrīnījās. Viņš vienkārši apsēdās uz gultas malas, pārbrauca sejai ar plaukstām un pateica kaut ko neskaidru, apmēram: “nu, ja tev tā labāk”.
Un, laikam jau, tieši tajā brīdī es galīgi pārliecinājos, ka rīkojos pareizi. Jo, ja cilvēks, ar kuru tu esi dzīvojusi sešus mēnešus zem viena jumta, nemēģina tevi apturēt, neuzdod nevienu jautājumu, nepasaka pat ko tādu kā “pamēģinām vēl”, tas nozīmē, ka tu viņam tiešām biji kaut kas fonā esošs, garāmslīdošs, īslaicīgs.
Kad mēs apvienojāmies kopdzīvē, man bija četrdesmit deviņi, viņam — piecdesmit divi. Mēs iepazināmies darbā: ne tieši, bet caur kolēģiem, profesionālā pasākumā, kur visi sarunājās viegli, ar vīna glāzēm rokās un laiskiem sarunām par dzīvi. Viņš pats piegāja pie manis, iesaistījās sarunā, un uzreiz kļuva skaidrs, ka viņš ir vientuļš, pieaudzis, pilnīgi adekvāts cilvēks, bez teātra un pompozitātes. Man toreiz šķita, ka tas pat ir labi.
Pēc nejaušām satikšanām un veltām cerībām — vienkārši satikt pieaugušu vīrieti, kurš nespēlē “varoņa” lomu, nemelo un necenšas izlikties jaunāks, nekā ir, — jau pats par sevi bija atvieglojums. Viņš uzreiz teica, ka nopelna maz.
Tieši, neattaisnojoties. Astoņi simti alga, plusā kaut kāds haltūras darbs brīvdienās, bet īpašas stabilitātes nebija. Viņš īrēja dzīvokli, braukāja ar vecu mašīnu, un, šķiet, ar to pilnīgi samierinājās. Es toreiz nodomāju, ka nauda cilvēku neveido, ka galvenais — siltums, godīgums, uzticamība. Es pati pelnīju ap tūkstoti, man bija labi uzkrājumi, laba amata vieta, un man negribējās būt tā, kas skaita cita cilvēka algu.
Viņš tieši otrādi — raisīja cieņu. Viņš bija patiess, godīgs, centās izteikt komplimentus, rūpējās savā vienkāršajā, bet no sirds nākušajā veidā. Tāpēc, kad pēc pusgada attiecībām viņš piedāvāja pārvākties kopā, es nešaubījos. Viss šķita saprotams un pieauguši pareizs.
Pirmās nedēļas pagāja labi
Mēs kopā gatavojām vakariņas, gājām uz veikaliem, apspriedām, kā ērtāk izkārtot mēbeles manā dzīvoklī, kurā viņš bija pārvācies. Viņš palīdzēja ar sīkumiem, reizēm pats piedāvājās salabot rozetes vai sakārtot kastes ar krāmiem, kas atlikti “uz vēlāku”. Bija sajūta, ka mēs virzāmies vienā virzienā, ka mums ir kopīga telpa, kurā var brīvi elpot. Bet, kā tas bieži mēdz būt, pirmās plaisas parādās nevis ar pērkoniem un zibeni, bet klusumā, nemanāmi, sīkumos.
“Bet mēs taču dzīvojam kopā. Vai tad nav normāli, ka tu to apmaksā? Tu vienmēr esi to darījusi.”
Un šie vārdi mani pārsteidza. It kā viņš būtu aizmirsis, ka līdz šim viņš dzīvoja citur, citā ritmā, citā realitātē. Es pēkšņi sajutu, ka kaut kas mainās — ne jau naudas dēļ, bet attieksmes. Bija sajūta, ka viņš ieņem vietu, bez īstas vēlmes saprast, cik daudz man tas viss nozīmē.
Violetā Svariem, bordo Jaunavai: veiksmes krāsas 2025. gada decembrī katrai Zodiaka zīmei
Ar laiku viņa ieradumi sāka nosēsties kā putekļi uz kumodes — nemanāmi, līdz kādā brīdī tie kļuva neignorējami. Viņš vairākas reizes atgriezās mājās vēlu, paskaidrojot to ar “draugiem”, “sarunām” vai “pēkšņu darbu”. Taču tad parādījās citas lietas — viņš sāka regulēt, kā es pavadu savu laiku.
“Tu atkal pie draudzenes? Varēji jau šovakar palikt mājās.”
“Ko tu tik ilgi runā pa telefonu?”
“Tu tērē pārāk daudz uz sevi.”
Un es pati pie sevis domāju: kopš kura laika man jāskaidrojas par savu dzīvi savā dzīvoklī?
Parādījās arī sīkas nianses. Ja es pagatavoju vakariņas, viņš ēda, bet reti pateica “paldies”. Ja es piedāvāju nopirkt kaut ko mājai, viņš uzreiz piekrita, bet ne reizi nepavaicāja, vai tas man der finansiāli.
Viņš pierada. Pie ērtībām. Pie rūpēm. Pie manas klātbūtnes. Pie tā, ka viss pats no sevis “notiek”.
Bet tas viss nebija tikai par naudu vai sadzīvi. Bija sajūta, ka viņš pamazām pārvietojas no pozīcijas “mēs kopā veidojam mājas” uz “tu mani uzturi, un es vienkārši dzīvoju”. Šis klusais slīdējums kļuva arvien izteiktāks.
Pamanīju, ka viņš biežāk apsēžas pie televizora, kamēr es mazgāju traukus.
Ka viņš reti pajautā, kā man gāja darbā.
Ka viņš kļūst aizkaitināts, ja es lūdzu palīdzību.
Ka viņš arvien biežāk uzvedas tā, it kā viss, ko es daru, būtu pašsaprotami.
Kādu vakaru, kad atgriezos mājās nogurusi, es ieraudzīju, ka māja ir pilnīgā nekārtībā — pannas uz plīts, drēbes uz dīvāna, viņš pats guļ telefonā un pat neskatās manā virzienā.
Tajā brīdī man cauri izskrēja skaidra doma: “Kaut kas ir jāmaina.”
Taču, pirms es paspēju kaut ko teikt, viņš pacēla acis un mierīgi noteica:
— Starp citu, tev jāsamaksā par internetu. Es šomēnes nevaru.
Un es sapratu — tās vairs nav tikai plaisas. Tā ir plaisa, kurā es pati pamazām pazūdu.
Visspilgtāk atmiņā palika viens teikums, kuru visiem vajag dzirdēt.
Es ievēroju, ka ar laiku viņš pārstāja piedāvāt samaksāt par jebko. Sākumā tās bija nelielas lietas — kafija līdzņemšanai, produkti vakariņām, sadzīves ķīmija. Tad komunālie, internets, dzeramā ūdens piegāde. Viņš neatteicās maksāt, viņš vienkārši nepiedāvāja.
Un, kad es jautāju, viņš teica vārdus, kuri ikvienai sievietei ir brīdinājums:
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas tieši notika
