“Tu tāpat jau samaksāji, ļauj es nākamreiz.”
Lasi vēl: Rudenī ienesiet to siltumnīcā, un augsne pavasarī jums atlīdzinās ar lielu ražu
Bet “nākamais reiz” kaut kā nekad nepienāca. Un es, kā cilvēks ar lielākiem ienākumiem, sāku domāt, ka varbūt man tiešām ir vieglāk. Bet ar laiku sapratu, ka tas ir kļuvis par sistēmu. Viņš it kā iegāja lomā cilvēkam, kuram vienkārši ir ērti, ka līdzās ir kāds, kas visu nokārtos.
Es mēģināju ar viņu runāt, ne pārmetot, bet vienkārši izsakot, ka man nav ērti visu vilkt uz sevi. Viņš māja ar galvu, piekrita, teica, ka saprot, bet nekas nemainījās. Viņš nesāka pelnīt vairāk, nepaņēma papildu darbu, nepiedāvāja pat plānu, kā kompensēt. Viņam patika būt ēnā — kur viss ir, viss darbojas, bet piepūli pielikt nevajag.
Paralēli tam kļuva skaidrs, ka sadzīve viņam ir sveša teritorija. Viņš nemācēja dzīvot kārtībā un pat neuzskatīja to par vajadzīgu. Varēja atstāt netīru šķīvi uz galda un aiziet uz viesistabu dzert tēju. Varēja nepamanīt, ka virtuvē beigušās salvetes, tualetes papīrs, sāls. Viņš bija kā viesis, kurš dzīvo mājā, bet nejūt atbildību par to, lai tajā būtu tīri un ērti. Viņa attaisnojums katru reizi skanēja vienādi: “Tu taču pati labāk tiec galā, es negribu traucēt.” Sākumā es smējos, pēc tam pukojos, bet vēlāk vienkārši pārstāju runāt. Jo jebkura saruna beidzās ar tukšumu.
Lasi vēl: Skaistās šokolādes bumbiņas ar izteiksmīgu pildījumu, kas piešķirs svētku noskaņu pat ikdienā
Es jutu, kā sāku nogurt. Ne no sadzīves, bet no pastāvīgās sajūtas, ka šajā dzīvoklī esmu viena. Viņš bija blakus fiziski, bet emocionāli nepiedalījās. Viņš nejautāja, kā man pagāja diena, nepamanīja, ja es bēdājos vai esmu noskumusi. Viņš vienkārši dzīvoja blakus, it kā līdzdzīvotājs, nevis partneris. Reizēm likās, ka, ja es aizietu uz diennakti, viņš pat nepamanītu, ka manis nav.
Lēmumu aiziet es pieņēmu nevis naudas dēļ. Nevis trauku dēļ, ko viņš nemazgāja, un ne rēķinu dēļ, kurus apmaksāju es. Es aizgāju tāpēc, ka sapratu kāds cilvēks ir blakus. Cilvēks, kuram tuvība ir tikai “sievietes klātbūtne mājās”, nevis līdzdalība, rūpes, uzmanība. Es biju nogurusi justies stipra, patstāvīga un vienlaikus viena. Es sapratu, ka fiziska klātbūtne negarantē siltumu. Un ka būt vienai attiecībās ir daudz grūtāk, nekā būt vienai patiesībā.
Es aizgāju agri no rīta, kad viņš vēl gulēja. Durvis aiz manis aizvērās tik klusi, ka pat dzīvoklis nešķita pamodies. Un, ejot pa kāpnēm, es pēkšņi sapratu, ka manī nav ne rūgtuma, ne kā. Tikai miers. Tāds, kāds atnāk, kad beidzot izdari to, no kā baidījies, bet kas jau sen bija nepieciešams.
Uz galda viņam noliku zīmīti, lai atslēgas atstāj pastkastītē. Pusdienās viņš man uzrakstīja tikai vienu teikumu: “Labi, es saprotu.”
Es vairs neatbildēju.
Un pirmo reizi pēc ļoti ilga laika man šķita, ka dzīve atkal sākas — manis pašas dēļ, nevis kāda cita ērtībai.
