Kas mums kā cilvēkiem kaitina braucot autobusā. «Sabiedriskajā kāda sieviete iebakstīja man sānā par to, ka es runāju pa telefonu,» — internetā sūdzējās kāda meitene. Tagad braucot pati 2x nedēļā emu dzirdējusi un redzējusi tik daudz
Toreiz mani ļoti pārsteidza, cik daudz cilvēku bija gatavi atbalstīt šo situāciju un attaisnot viņas rīcību. Tāpēc, ka visi ir noguruši no telefona sarunām sabiedriskajā transportā.
«Besī. Ļoti. Viena lieta, ja tiešām ir kas steidzams, bet tad tas ir burtiski divi vārdi — un cilvēks noliek klausuli. Bet ir tādi pasažieri, kas visā autobusā pilnā balsī vienkārši pļāpā bez gala, un no sarunas ir skaidrs, ka nekas steidzams tas nav, vienkārši viņiem ir garlaicīgi un uz apkārtējiem nospļauties. Skaudīgi apskaužu japāņus, viņiem transportā aizliegts runāt pa telefonu; turpat karājas attēli ar pārsvītrotu telefona klausuli. Un viņi malači, tas ir pareizi. Jo cieņa pret svešu personisko telpu nav tikai par to, ka nedrīkst grūstīties; iedarbība var būt arī skaļu skaņu veidā.»
Es arī esmu nogurusi no sarunām. Protams, ne no visām: ja cilvēki runā mierīgā balsī, viņu saruna uztveras kā radio un pārvēršas fonā, kas nevienu netraucē. Bet, ja kāds bļauj, turklāt vēl paceļ tādas tēmas, no kurām gribas sarkt… Nu ne visiem ir interesantas svešas dzīves privātās detaļas. Ar to es domāju «personiskas». Kā mēdz teikt, es negribu to zināt, kāpēc jūs darāt mani par situācijas dalībnieku?
Pavisam nesen ar mani bija līdzīgs gadījums
Man vajadzēja braukt vairāk nekā stundu ar autobusu. Aiz manis sēdēja divas cienījama vecuma sievietes, kuras, acīmredzot, sen nebija tikušās vai arī vienkārši bija pārāk runīgas. Vajadzēja jau satrūkties tajā brīdī, kad viņas kādam vīrietim palūdza samainīties ar vienu no viņām vietām. Viņu vietas atradās pāri ejai, bet vīrietis laipni piekrita.
Vispārējā autobusa trokšņa fonā viņu saruna droši vien nepiesaistīja visa salona uzmanību. Bet apkārtējie divu pasažieru kaimiņi neviļus tika iesaistīti kā negribīgi klausītāji. Man vispār bija dzirdams katrs vārds, lai gan es nemaz neklausījos. Sarunas bija sadzīviskas:
— Vai dzirdēji, Anita izšķīrusies?
— Tiešām?
— Nu ko tad no viņas gaidīt, viņai trīs bērni un tas jau trešais vīrs. Dzīvokli savu notrallināja, ar kaut ko nepareizo saistījās, tagad dzīvo īrētajos. Cik reižu es viņai teicu: «Ko tu dari?!». Bet viņa visu laiku pa mākoņiem lidinās.
— Un ar ko tad saistījās?
— Tu nezini? Tagad pastāstīšu…
Visu sarunas saturu es neatstāstīšu, jā, un arī neatcerējos. Atzīmēšu tikai, ka stāstītāja runāja skaļi, raitā valodā un ar emocijām. Pievienojiet vēl to, ka viņai ik pa 15 minūtēm kāds zvanīja, un tie bija dažādi cilvēki, spriežot pēc vārdiem. Katram viņa centās paskaidrot, kur viņa brauc, kāpēc brauc un kur tieši tagad atrodas. Un tā kā ceļā sakari nepārtraukti pazuda, sarunas pārvērtās par saucienu pārbaudēm:
— Valdi, tu mani dzirdi? A? Nedzirdu tevi!!! Es braucu!!! BRAUCU!!! Tu esi šeit?!
Pēc kā saruna dabiskā ceļā beidzās un atgriezās pie kārtējās svešās Anitas netīrās veļas apspriešanas. Es jau simto reizi novēlēju pacietību stāsta varonei, jo no sarunas izrietēja, ka pasažiere viņai ir radiniece. Ceru, ka ne īstā radiniece. Jo visādi gadās…
Vienā brīdī es neizturēju un izvilku austiņas. Lai gan parasti cenšos tās nelietot, ja vajag taupīt telefona bateriju vai garastāvoklis nav piemērots. Toreiz sakrita abi punkti, bet citas izejas nebija. Audzināt pieaugušus svešus cilvēkus es neņemos. Kā izrādās, līdzīgās situācijās ne reizi vien nonākuši arī mani lasītāji. Lūk, viņu stāsti, smieklīgi un ne tik ļoti:
“Kāda reizē es braucu reģionālajā autobusā, līdz manam galapunktam bija 45 minūtes. Visu šo laiku sieviete pēdējā sēdeklī pa telefonu stāstīja savai lauku kaimiņienei–draudzenei, ka bijusi pie meitas, meita pati nevarējusi dzemdēt un ko viņai tur darīja. Viss autobuss klusu klausījās visās grūtniecības, dzemdību detaļās. Tas bija vienkārši..traki.”
Es pateicu sievietei: «Kā tā var nemīlēt savu meitu, lai stāstītu tik privātas viņas detaļas?». Viņa tik ļoti izbrīnījās: «Un kas tur tāds?». Tagad visi 45 pasažieri, ieskaitot bērnus, zina cilvēka detaļas un tā sekas, kā arī — kā un kad pēc tā var.
«Es reiz braucu autobusā (minūtes 50), un aiz manis divas meitenes visu maršrutu apsprieda kosmētiku, pasniedzējus, kursabiedrus, kaimiņienes… Kāds svešs puisis, izkāpjot, pateicās viņām jokojot par interesanto informāciju. Autobusā atskanēja smiekli. Pēc tam meitenes sēdēja klusu.»
«Nesen braucu sabiedriskajā. Brauciens ilga stundu. Blakus sēdēja sieviete, kas visu ceļu turēja telefonu rokās. Zvanīja visiem pēc kārtas paziņām un radiniekiem, un sarunas bija par neko. Un ar visiem vienu un to pašu pa apli. Klausīties to bija neizturami. Es piezvanīju meitai un sāku stāstīt, kā mani kaitina blakussēdētāja ar savu telefonu. Tikai tad līdz viņai aizgāja, un viņa ielika telefonu somā.»
«Iekāpju tramvajā, kur kāda sieviete runā pa telefonu. Apspriež, laikam, pagatavotā ēdiena recepti un vīra reakciju. Šo sarunu klausoties, nobraucām sešas pieturas. Pēkšņi pasažiere saka: “Nu, viss! Vairāk runāt nevaru. Aizbraukšu uz darbu un pārzvanīšu!”.»
«Mana draudzene brauca starppilsētu autobusā. Viņai piezvanīja. Viņa kādu brīdi klausījās zvanītāju un tad sacīja: “Nē! Viņam jāiet uz citiem laukiem! Un tieši tā: iemet netīrā grāvī un punkts. Tas nav apspriežams!”. Pasažieri bija vieglā izbrīnā, maigi sakot. Ceļabiedri tā arī neuzzināja, ka mana draudzene ir detektīvromānu autore un runāja ar izdevniecības redaktoru.»
«Tas ir ļoti neērti — klausīties svešas sarunas. Bija tāds gadījums: iekāpu pie gala pieturas, kāda sieviete sāka runāt, turklāt ar ieslēgtu skaļruni. Saruna ilga divas pieturas, iekāpa onkulis, apsēdās pie ieejas, nobraucām vēl trīs pieturas, saruna turpinās, visi klausāmies. Un tad onkulis saka, ka pēc skaitļa “viens, divi, trīs” viņa runās ārpus autobusa. Pie “divi” telefons pazuda somā, pasažieri smaidīja.»
«Tas saucas piespiedu informēšana. No kuras puses man jāklausās svešas dzīves detaļas, ja svarīgākās sarunas parasti ir ļoti īsas? Kāda tante autobusā stāstīja par frikadelēm, zupu un suņu barību. Žēl, ka audzināšana man neļauj visā autobusā pa telefonu ar kolēģi apspriest vakardienas detaļas dzīvnieku fermā.»
Lasi vēl: Neparasts gadījums, kad nopirktie kucēni izrādījās šakāļi – cilvēki pelna kā vien var, bet nu tā…
«Reiz braucu autobusā no Daugavpils līdz Rīgai, laikam pus dienu (tā vismaz man likās), un pusi no šī laika ejā pa telefonu skaļi runāja kāda tante. Es iekāpu, viņa jau runāja, braucot viņa paspēja apspriest savu virtuvi, ēdienkarti, problēmas ar vīru, radiem, viņas kaķa un arī kaimiņu problēmas… Es aizbāzu ausis ar austiņām, bet caur mūziku vienalga spraucās viņas balss. Viņa izkāpa, visi nopūtās, es izkāpu nākamajā pieturā, lai pārsēstos citā autobusā un, ak! viņa atkal tur bija ar to pašu telefonu un turpināja stāstīt par savām problēmām!»
«Ak, ko tik autobusā nenākas noklausīties! Dažreiz tādas lietas apspriež, ka klausīties kauns, noliec galvu un domā: nu kad tas beigsies? Bet reiz smējāmies balsī! Meitene savam puisim skaidroja, kur atrodas nauda! Viss autobuss gulēja gar zemi, un atsevišķas balsis sauca: “adresi, adrese, pasakiet mums adresi!”»
Un pabeigt rakstu gribu ar zināmu anekdoti, kuru arī pastāstīja mans lasītājs:
Jelgavas autobusā brauc sieviete un runā pa telefonu:
— … Un iedomājies, Janīn, ieeju es mūsu guļamistabā, bet viņš tur ar kaimiņieni… Nu es uz pirkstgaliem uz virtuvi, paņēmu… Oi, Janīn, mana pietura, vakarā sešos no darba braukšu un turpināšu.
Seši vakarā. Tā pati sieviete iekāpj autobusā, bet autobusā sēž tie paši cilvēki. Te ielec noskrējies vīrietis un uzsauc:
— Es nepaspēju?
Paskatās uz sievieti un saka:
— Nu ko? Zvani tik Janīnai.
Novēlēsim viens otram pacietību un savstarpēju cieņu! Gan sabiedriskajā transportā, gan ārpus tā. Nospiediet «patīk», ja piekrītat.
