Dzīvoju laukos, studēju Rīgā un tas ko dzirdēju braucot 3h autobusā mainīja manus uzskatus pavisam

«Nesen braucu sabiedriskajā. Brauciens ilga stundu. Blakus sēdēja sieviete, kas visu ceļu turēja telefonu rokās. Zvanīja visiem pēc kārtas paziņām un radiniekiem, un sarunas bija par neko. Un ar visiem vienu un to pašu pa apli. Klausīties to bija neizturami. Es piezvanīju meitai un sāku stāstīt, kā mani kaitina blakussēdētāja ar savu telefonu. Tikai tad līdz viņai aizgāja, un viņa ielika telefonu somā.»

Netaisiet manikīru trešdienā, jo tas ietekmēs jūsu maciņu: manikīra kalendārs septembrim

«Iekāpju tramvajā, kur kāda sieviete runā pa telefonu. Apspriež, laikam, pagatavotā ēdiena recepti un vīra reakciju. Šo sarunu klausoties, nobraucām sešas pieturas. Pēkšņi pasažiere saka: “Nu, viss! Vairāk runāt nevaru. Aizbraukšu uz darbu un pārzvanīšu!”.»

«Mana draudzene brauca starppilsētu autobusā. Viņai piezvanīja. Viņa kādu brīdi klausījās zvanītāju un tad sacīja: “Nē! Viņam jāiet uz citiem laukiem! Un tieši tā: iemet netīrā grāvī un punkts. Tas nav apspriežams!”. Pasažieri bija vieglā izbrīnā, maigi sakot. Ceļabiedri tā arī neuzzināja, ka mana draudzene ir detektīvromānu autore un runāja ar izdevniecības redaktoru.»

«Tas ir ļoti neērti — klausīties svešas sarunas. Bija tāds gadījums: iekāpu pie gala pieturas, kāda sieviete sāka runāt, turklāt ar ieslēgtu skaļruni. Saruna ilga divas pieturas, iekāpa onkulis, apsēdās pie ieejas, nobraucām vēl trīs pieturas, saruna turpinās, visi klausāmies. Un tad onkulis saka, ka pēc skaitļa “viens, divi, trīs” viņa runās ārpus autobusa. Pie “divi” telefons pazuda somā, pasažieri smaidīja.»

«Tas saucas piespiedu informēšana. No kuras puses man jāklausās svešas dzīves detaļas, ja svarīgākās sarunas parasti ir ļoti īsas? Kāda tante autobusā stāstīja par frikadelēm, zupu un suņu barību. Žēl, ka audzināšana man neļauj visā autobusā pa telefonu ar kolēģi apspriest vakardienas detaļas dzīvnieku fermā.»

Lasi vēl: Neparasts gadījums, kad nopirktie kucēni izrādījās šakāļi – cilvēki pelna kā vien var, bet nu tā…

«Reiz braucu autobusā no Daugavpils līdz Rīgai, laikam pus dienu (tā vismaz man likās), un pusi no šī laika ejā pa telefonu skaļi runāja kāda tante. Es iekāpu, viņa jau runāja, braucot viņa paspēja apspriest savu virtuvi, ēdienkarti, problēmas ar vīru, radiem, viņas kaķa un arī kaimiņu problēmas… Es aizbāzu ausis ar austiņām, bet caur mūziku vienalga spraucās viņas balss. Viņa izkāpa, visi nopūtās, es izkāpu nākamajā pieturā, lai pārsēstos citā autobusā un, ak! viņa atkal tur bija ar to pašu telefonu un turpināja stāstīt par savām problēmām!»

«Ak, ko tik autobusā nenākas noklausīties! Dažreiz tādas lietas apspriež, ka klausīties kauns, noliec galvu un domā: nu kad tas beigsies? Bet reiz smējāmies balsī! Meitene savam puisim skaidroja, kur atrodas nauda! Viss autobuss gulēja gar zemi, un atsevišķas balsis sauca: “adresi, adrese, pasakiet mums adresi!”»

Un pabeigt rakstu gribu ar zināmu anekdoti, kuru arī pastāstīja mans lasītājs:

Jelgavas autobusā brauc sieviete un runā pa telefonu:
— … Un iedomājies, Janīn, ieeju es mūsu guļamistabā, bet viņš tur ar kaimiņieni… Nu es uz pirkstgaliem uz virtuvi, paņēmu… Oi, Janīn, mana pietura, vakarā sešos no darba braukšu un turpināšu.

Kāpēc es vairs negaidu zvanu no bērniem un mazbērniem un jūtos daudz laimīgāks

Seši vakarā. Tā pati sieviete iekāpj autobusā, bet autobusā sēž tie paši cilvēki. Te ielec noskrējies vīrietis un uzsauc:
— Es nepaspēju?

Paskatās uz sievieti un saka:
— Nu ko? Zvani tik Janīnai.

Novēlēsim viens otram pacietību un savstarpēju cieņu! Gan sabiedriskajā transportā, gan ārpus tā. Nospiediet «patīk», ja piekrītat.