— Man vajadzīga saimniece. — Viktors sacīja kādam pagalmā. Ausma sastinga pie atvērtā loga. Rokās — tase ar zaļo tēju. Viņas tēja. Viņas logs. Viņas dzīve
Rozā ziedi, kurus Viktors atnesa pirms stundas, stāvēja uz galda kristāla vāzē. Dārgi ziedi — no tā veikala, kur vesels maiguma pušķis maksā tikpat, cik viņa iztērē pārtikai nedēļā. Viņš tos uzdāvināja ar smaidu, kas arī šķita maigs. Tagad šis smaids karājās gaisā kā māns.
«Kā tu tur? Vienai grūti?» — Viktors bija jautājis pirms nedēļas, kad pirmo reizi atnāca ar kaimiņu līdzjūtību. «Ļoti grūti,» viņa atbildēja godīgi. «Jau gads, kopš nav viņa.»
Pagājušā gada oktobrī. Tagad atkal oktobris, un aukstums dzīvoklī vairs nebija metafora. Logs vērās uz soliņu, kur sēdēja Viktors un viņa draugs Austris. Ausma dzirdēja katru vārdu, lai gan nekad agrāk nebija klausījusies slepus. Vienkārši logs bija atvērts. Vienkārši dzīve izrādījās godīgāka par pieklājību.
Vientulības konteksts
Ausma aizgāja pensijā piecdesmit piecu gadu vecumā — kā mūzikas pedagoģe ar priekšrocībām. Trīsdesmit divus gadus viņa mācīja citus saskatīt skaistumu notīs. Tagad skaistuma nebija viņas pašas dzīvē. Viņas vīrs bija labs savā vienkāršajā neatlaidībā. Slēdznieks-santehniķis, kas aizgāja pensijā sešdesmit gadu vecumā. Viņi nodzīvoja kopā trīsdesmit divus gadus — kā divas balsis vienā simfonijā: ne vienmēr saskaņotas, bet atpazīstamas pat tumsā.
Viņš mājās atnesa metāla un darba putekļu smaržu. Viņa vakaros spēlēja viņam Šopēnu. Viņš aizmiga uz dīvāna, un tas bija laimīgi. Tagad dzīvoklis bija pilns klusuma. Guļamistabā joprojām stāvēja viņa ķemme uz nakts skapīša — viņa neuzdrošinājās to novākt. Virtuvē viņa krūze joprojām karājās uz āķa. Viņš dzēra kafiju tikai no tās — nekad nemainīja.
Pēc viņa aiziešanas Ausma sāka saņemt viņa pensiju 208 eiro mēnesī klāt pie manas pensijas. Kopā 768 eiro. Ar to varēja dzīvot. Tikai par dzīvokli aizgāja daļa, un uz visu pārējo — pārtiku, gāzi, apkuri, elektrību.
Bet vientulība bija pārāk liela
Draudzenes zvanīja regulāri — ar to žēlsirdīgo piesardzību. «Kā tu? Varbūt atnākt ciemos?» Ausma pateicās un atteicās. Nevis tāpēc, ka negribēja, bet tāpēc, ka viņu žēlums bija vēl trakāks nekā vientulība. Viktors dzīvoja stāvu augstāk. Atraitnis jau trīs gadus. Tas nozīmēja, ka viņš bija izgājis cauri pirmajam aplim. Tagad viņš bija pieradis pie klusuma. Vai arī tikai šķita, ka pieradis.
Viktora piedāvājums
Viņš atnāca trešdien — ar ziediem un piedāvājumu.
— Dzīvosim kopā, — viņš sacīja, pat neieejot istabā, palikdams durvju ailē. Kā cilvēks, kurš baidās pārkāpt robežu.
Ausma skatījās uz ziediem. Rozā, dārgi. Kāpēc rozā? Kāpēc ne baltus? Kāpēc ne pieticīgus, godīgus ziedus, bet tieši šos — dārgos?
— Kopā būs vieglāk, — turpināja Viktors, un viņa balsī nebija iemīlēšanās, nebija pat maiguma — tur bija kaut kas lietišķs. Aprēķins. — Tu viena, es viens. Tev pensija, man pensija. Kopā — otrā dzīve.
Otrā dzīve. It kā pirmā būtu beigusies ne pirms gada, bet sen — citā gadsimtā. Viņš iegāja, apsēdās uz dīvāna, pasniedzis viņai ziedus. Ausma ielika tos vāzē — mehāniski, kā robots, kas ieprogrammēts pieklājībā. Aukstais ūdens, kurā viņa iemērca kātus, bija īstāks par viņa vārdiem.
— Es nesteidzinu, — teica Viktors, un tas gandrīz likās mīļi. Gandrīz viņu pārliecināja.
— Vienkārši pamēģināsim. Kopā gatavosim vakariņas, kopā skatīsimies televizoru. Ne kino, bet dzīvi. Reālu dzīvi diviem, ne vienam.
Ausma klausījās. Klausījās ļoti uzmanīgi, kā cilvēks, kas tver katru skaņu, kā zivs tver ūdeni. Vientulība māca klausīties. Vientulība pārvērš tevi par antenu, kas gatava uztvert jebkuru signālu.
— Padomā, — viņš sacīja, kad aizgāja. — Es nesteidzinu. Padomā.
Viņa domāja. Veselu nedēļu.
Pirmās šaubas
Naudas pietika, bet knapi. Dzīvei vietas vairs nebija — tikai primārajām vajadzībām. Apkure ziemā dārga. Otrā pensija, pat ja tas būtu cilvēka, kas remontē krānus, ienākums — tā bija glābšana. Ne mīlestība. Glābšana. Bet glābšana bija godīgāka par sentimentu. Ausma iedomājās: viņa dzīvoklis, viņa ieradumi, viņa lietas, kas iekārtojas viņas telpā. Viņa krekli viņas skapī. Viņa kafija no rīta. Televizors, ko viņš skatās pārāk skaļi, jo viņa vecumā dzirde vairs nav tā.
Iedomājās un nobijās. Ne tāpēc, ka nevēlējās vīrieti, bet tāpēc, ka pārāk vēlējās. Vēlējās glābiņu, vēlējās nebūt viena, vēlējās, lai kāds viņu redz. Šī vēlme bija tik liela, ka padarīja visu nepareizu. Kad vēlies pārāk stipri, tu atdod sevi. Pilnībā. Un pēc tam vairs nezini, kur beidzas tu, un kur sākas viņš.
Viņa gandrīz piekrita. Gandrīz… Un tad atvēra logu, lai izvēdinātu istabu
Dzirdētais
Bija vakars. Vēl gaišs, bet jau gatavs kļūt tumšs. Oktobris tāds ir — gaisma mānīga, kā svešu cilvēku vārdi. Ausma stāvēja pie loga. Tas bija viņas ieradums — katru vakaru viņa stāvēja pie atvērta loga. It kā gaidītu, ka gaiss atnesīs kaut ko svarīgu. Apakšā, uz soliņa, sēdēja Viktors un viņa vecais draugs Austris. Viņi vilka dūmus — dūmi cēlās augšup, tieši viņas logā, un tā bija viņu paaudzes nevērīgā nepieklājība. Nedomājot, kas to elpo.
— Kā tur tava kaimiņiene? Ausma, vai ne? — jautāja Austris.
— Labi. Mūzikas skolotāja pensijā. Dzīvo viena. Es jau piedāvāju viņai — dzīvosim kopā. Kopā vieglāk.
Viena roka vēl turēja loga rāmi, otra bija nolaidusies gar sāniem — bezspēcīga.
— Un?
Tas ko viņa dzirdēja, mainīja visu…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, ko tiesi pateica, un kāds bija turpinājums
