Motīvs par aizgājušajiem sapņos ir diezgan izplatīts un rada spēcīgas jūtas – sākot norūgtuma un vainas apziņas līdz pat prieka izjūtām. Ikviens sapnis atspoguļo sapņotāja iekšējo pasauli un norāda uz emocionālu pieredzi, kuru cilvēks vēl nav pilnībā apzinājies vai pieņēmis.
Sapņi par aizgājušajiem nereti kalpo kā veids, kā pārvarēt zaudējumu. Bieži vien cilvēks pat neapzinās kādu trauslumu dvēselē radījis tuva cilvēka zaudējums, un tas prasa uzmanību.
Iespējams, tad, kad notika nelaime, cilvēks nedeva sev laiku vai iespēju pilnībā piedzīvot skumjas. Tad atmiņas par aizgājēju var parādīties sapņos, kur aizgājējs it kā “atgriežas”, un sapņotāju “pārklāj” rūgtuma un asaru lavīna. Tādējādi sapnis kļūst par veidu, kā apraudāt zaudējumu.
Sapņi par aizgājušo var būt saistīti ar vainas sajūtu, īpaši, ja reālajā dzīvē starp cilvēku un aizgājēju ir neatrisināti jautājumi vai konflikti. Zemapziņa tiecas pēc pabeigšanas un iekšējā līdzsvara.
Ja dzīves laikā konfliktu nav izdevies atrisināt, psihe mēģina situāciju “labot” ar miegu dialoga, apskāvienu ar aizgājēju vai problemātiskās situācijas rekonstrukcijas veidā.
Gadās, ka reālajā dzīvē sapņotājs ļoti mīlēja aizgājēju, bet sapņos viņš ir rupjš un dusmīgs pret viņu. Šajā gadījumā sapnis stāsta cilvēkam, ka dziļi iekšā viņš ir dusmīgs, ka aizgājējs viņu “pameta/pameta”.
Reālajā dzīvē cilvēks var aizliegt sev dusmoties uz aizgājēju, bet sapņos laužas cauri īstas jūtas. Tas nav ne labi, ne slikti – tas ir normāli, jo sērošanas procesa dusmu posms ir svarīgs posms ceļā uz zaudējuma pieņemšanu.
Gadās gluži otrādi, mīļotais aizgājējs, ar kuru reālajā dzīvē viņam bijušas ļoti labas attiecības, sapņos parādās sagrozītā lomā – sapņos kliedz, dusmojas, apsūdz vai pat sit sapņotāju, novedot viņu līdz asarām. un neprāts. Par ko ir runa?
Runa ir par tām pašām atdalītajām dusmām, kas patiesībā pieder sapņotājam, taču viņa psihe ir projicējusi savas jūtas uz cilvēka tēlu, kurš demonstrē sapņotājam aizliegtas reakcijas.
Kad sēru process norit veiksmīgi, sapņu sērija par aizgājēju mainās ne tikai sižetā, bet arī emocionālā ziņā. Pamazām, satiekot aizgājēju, sapņotājs sāk izjust atvieglojumu, prieku, vieglas skumjas vai pateicību.
Viņš atceras dažus norādījumus, ko aizgājušais teica sapnī, detaļas, kas, šķiet, ir svarīgas ziņas. Kad viņš pamostas, viņu vairs nemoka emocionāls smagums.
Tomēr pats gavenais faktors ie pēdējais ko apraksta Vanga
ŠĶir otru lapu, lai lasītu tālāk
