Un viņš tiešām ieraudzīja sevi, lai gan viņam tas ļoti nepatika. Tiesa, Edgars nemetās pie Sintijas ar atvainošanos un rožu klēpjiem. Viņš apvainojās. Dziļi, vīrieša gaumē, ar savilktām lūpām. Visu vakaru viņš demonstratīvi klusēja, bet pēc tam aizgāja gulēt uz otru istabu, tā arī neapēdis savu piedegušo olu kulteni. Gaisā nesmaržoja pēc romantikas, bet gan pēc viņa ierastās, ērtās pasaules sabrukuma.
Tajā vakarā dīvānā Sintija pirmo reizi pēc ilgiem gadiem juta, ka viņa nav funkcija. Viņa ir cilvēks, kuram ir tiesības nogurt, tiesības uz «sliktu garastāvokli» un tiesības uz to, lai viņas darbs tiktu pamanīts. Un pasaule nesabruka! Kāpēc tas nostrādāja? Lieta tāda, ka komforts ir aklojoša lieta. Kad mājās viss funkcionē «pats no sevis», kad tīri krekli vienmēr karājas skapī, bet karstas pusdienas vienmēr ir šķīvī, vīrietis pārstāj to uztvert kā darbu. Viņam tā ir dabiska vide. Mēs taču nepateicamies gaisam par to, ka tas ir? Lūk, arī viņi nepateicas.
Mēs, sievietes, pašas pieļaujam šo «funkcionalitātes kļūdu». Mēs tik ļoti baidāmies izskatīties pēc sliktām saimniecēm vai izraisīt neapmierinātību, ka pieradinām tuviniekus pie domas: mēs esam roboti. Bet robotiem nevajag līdzjūtību. Robotiem nevajag pasniegt ūdeni. Viņiem nejūt un viņi neapvainojas.
Nākamajā rītā Sintiju pamodināja nevis modinātājs, bet neierasta skaņa virtuvē. Edgars klusējot bija uzvārījis kafiju abiem. Bez patosa un zvērestiem — vienkārši divas tases uz galda. Tas nebija laimīgas beigas kā kino, tas bija sākums ilgam un vietām mokošam darbam pie kļūdām. Notika svarīga lieta: Sintija atļāva sev tiesības uz atpūtu, un šīs tiesības nācās atzīt visiem pārējiem. No «sadzīves cietējas» viņa pārgāja cilvēka pozīcijā, kura robežas beidzot kļuva redzamas.
Spoguļa terapija ir interesanta metode. Tas nav stāsts par maigumu vai romantiskām vakariņām. Tas ir stāsts par robežām. Šāds eksperiments negarantē, ka rīt jūsu vīrs pārvērtīsies par ideālu palīgu un nēsās uz rokām ūdens glāzes. Bet tas garantē vecās sistēmas beigas, kur jūs esat neredzamais dzinējs, bet viņš — apmierināts pirmās klases pasažieris.
Vajag reizēm «sasist spoguļus», lai ieraudzītu realitāti bez izskaistinājumiem. Nebaidieties būt «neērtas». Nebaidieties atstāt trauku kalnu un vienkārši apgulties, ja jūtat, ka jūsu iekšējais akumulators ir tukšs.
Attiecības pārī vienmēr ir divu cilvēku darbs, nevis viena servisa apkalpošana uz otra resursu rēķina. Un ja tam, lai jūs beidzot pamanītu un sadzirdētu, vajag sarīkot tādu «Murkšķa dienu otrādi».
