Anna bija iemīlējusies un ļoti laimīga, jo nešaubījās, ka Edgara jūtas ir tādas pašas. Viņš bija septiņus gadus vecāks, strādāja lielā uzņēmumā Rīgā un šķita ideāls vīra kandidāts.
Tikai pagaidām vīrietis nesteidzās viņu precēties, un viņa pati arī neko par to nerunāja. Tiesa, viņas vecāki izrādīja interesi par viņas personīgo dzīvi un lūdza meitu iepazīstināt savu izredzēto.
– Mēs nešaubāmies, ka tavs Edgars ir brīnišķīgs vīrietis, taču vēlamies par to pārliecināties personīgi, – sacīja tēvs. – Mēs ar tavu mammu kopā esam trīsdesmit gadus, bet attiecību sākumā tikāmies viens ar otra radiniekiem un stāstījām par saviem nodomiem.
– Nu, toreiz bija citi laiki, un tagad neviens nepievērš uzmanību šādām izpausmēm, – Anna nevēlējās aicināt izredzēto uz savām mājām.
– Meitiņ, laiks vienmēr ir tāds pats, un, ja vīrietis ir nopietns, viņam nav, ko slēpt, un viņš labi izturas pret tevi, viss būs labi, – māte viņu mierināja. – Tev ir divdesmit astoņi gadi, un tagad ir pienācis laiks veidot ģimeni un domāt par bērniem.
Anna nojauta, ka Edgars nebūs īpaši priecīgs par uzaicinājumu tikties ar viņas vecākiem un varbūt pat uztvers to saasināti. Taču viņi uzstāja uz iepazīšanos, tāpēc viņai nācās runāt ar savu mīļoto.
– Ak, tad tā! Tikai iepazīšanās ar visu radu saimi mums vēl trūka… , – vīrietis negribīgi piktojās. – Ar mums viss ir kārtībā, kāpēc visas šīs sarunas un satraukums?
– Neuztraucieties, mani vecāki vienkārši grib zināt, ar ko es tik daudz kopā pavadu savu laiku, – attaisnojās viņa.
– Kaut kas no viņu aktivitātēm ļoti atgādina “lūrēšanu”, bet es negrasījos tik tuvu pietuvoties tavai ģimenei, – Edgars bija dusmīgs.
Lasi arī: Es uzzināju, kā kalpones noslauka putekļus, lai tie nebūtu jāslauka katru dienu. Izmēģināju, aizmirsu par putekļiem mājā
– Tās ir tikai vakariņas, par neko nesatraucies un nevajag tā dēļ bojāt sev garastāvokli, – turpināja Anna. – Mani vecāki ir stingras audzināšanas cilvēki, un viņiem vienkārši ir interesanti tevi redzēt.
– Bet mēs ar tevi esam mūsdienīgi pieauguši cilvēki, – atgādināja Edgars. – Lai nu kā, viss kārtībā, tu man pateiksi, kad man jānāk ciemos pie jums.
Valdis un Arta cītīgi gatavojās svarīgā viesa sagaidīšanai. Viņi pārdomāja visas detaļas un vēlējās radīt pozitīvu iespaidu uz potenciālo znotu.
– Un varbūt viņš vēl nekļūs par mūsu radinieku, – Arta teica vīram. – Tu taču zini, kādi tagad ir mūsdienās jaunie cilvēki. Satiekas, padzīvo kopā, bet pēc tam šķiras un aizmirst par pagātni.
– Nu, labi… jaunībā satikties tāpat vien, bet Annai drīz būs trīsdesmit gadu, un Edgaram, cik saprotu, ir vēl vairāk gadu, – sprieda Valdis. – Tu taču negribi, ka mēs mazbērnus sagaidīsim sirmā vecumā vai vispār – neredzēsim viņus ierodamies šajā pasaulē, vai ne?
Arta to, protams, negribēja, bet meita viņu bija iepriekš brīdinājusi, ka viņas mīļotais augstu vērtē savu brīvību un ir progresīvu uzskatu cilvēks, tāpēc tikšanās laikā nevajadzētu būt nekādām provokācijām un spekulācijām. Pati sieviete negrasījās pateikt ko nepatīkamu vai uzdot neērtus jautājumus, atlika tikai nedaudz sagatavot šim uzdevumam vīru. Taču visi lūgumi un pierunāšanas attiecībā uz Valdi nedeva rezultātu, jo viņš ļoti uztraucās par savu meitu un bija gatavs viņu atdot laulībā tikai uzticamam vīrietim.
– Vai jūs labi pelnāt? – Valdis pēkšņi jautāja vakariņu vidū, ignorējot sievas skatienu.
– Pietiekami pieklājīgam dzīvesveidam ar saprātīgu ekonomiju, – neskaidri atbildēja viesis.
– Pietiekami sev vai ģimenei? – Valdis nepadevās.
– Protams, es arī palīdzu saviem vecākiem, – viesis mierīgi atbildēja.
– Bet, vai jūs varat uzturēt sievu un bērnus? – Valdis pārgāja tieši pie lietas, saprotot, ka vēlāk tik un tā nebūs iespējams izvairīties no skandāla ar sievu un meitu.
– Tāpēc es pagaidām negrasos precēties, – Edgars purpināja. – Kad radīsies šāds aktuāls jautājums, tad es par to padomāšu.
– Tātad ar mūsu Annu jūs vienkārši kopā izklaidējaties, un viss? – apvaicājās vīrietis, kuru jau zem galda “bakstīja” ar kāju sieva.
– Kur ir problēma? – sāka nervozēt Edgars. – Mēs paši sakārtosim savas attiecības, mēs esam pieauguši cilvēki. Es vispār uzskatu, ka laulība ir vajadzīga tikai tad, kad piedzimst bērns.
– Vai jūs nevēlaties ģimeni? – Arta pēkšņi pajautāja.
– Ja jūs interesē, vai es apprecēšos ar Annu, es jums atbildēšu atklāti: grūtniecības un dzemdību gadījumā mēs veiksim DNS testu, lai apstiprinātu paternitāti. Ja tests to pierādīs, tad mēs parakstīsimies dzimtsarakstu nodaļā, un tad domāsim, kā dzīvot tālāk. Es neredzu nekādu citu iemeslu, lai apprecētos.
– Teiksiet tikai vēl vienu vārdu, un es tūlīt pat izvākšos no šīs mājas, – tuvu asarām pēkšņi ierunājās Anna. – Beidziet mani apkaunot!
Pēc šīs frāzes viņa izlidoja no istabas, bet māte metās viņu mierināt. Valdim gribējās “ielīst zemē”, bet viesis pēkšņi paziņoja, ka dosies mājās.
Raksta turpinājums nākošajā lapā: