Siržu lauzējs Romeo, brašais zvejnieka dēls Oskars, streļķis Janka Pipars, vella kalps Ērmanītis, varenais Ceplis: tās ir tikai dažas no lomām, ko Latvijas teātra un kino zelta fondā ierakstījis izcilais aktieris Eduards Pāvuls. 7. jūlijā pieminēsim viņa 90 gadu jubileju, raksta portāls la.lv.
Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks un Tautas skatuves mākslinieks: ar šādiem pompoziem tituliem padomju laikā tika godināts Dailes teātra aktieris Eduards Pāvuls, taču viņa gadījumā abi tituli tiešām bija pelnīti. Pāvuls bija gan “nopelniem bagāts”, gan īstens “tautas aktieris”, jo reti kurš skatuves mākslinieks spējis tik precīzi un niansēti parādīt latvieša dabu: ne tikai mūsu labās, bet arī sliktās īpašības. Runāt par tik spožu talantu kaut kādā “visu laiku labāko latviešu aktieru” topa kontekstā būtu teju vai zaimošana, tomēr Pāvuls neapšaubāmi iederētos saraksta galvgalī līdzās tādiem skatuves meistariem kā Ēvalds Valters, Harijs Liepiņš, Kārlis Sebris, Uldis Pūcītis un Gunārs Cilinskis.
Pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad teātra zinātniece Lilija Dzene sarakstīja grāmatu par Pāvulu, tai tika dots nosaukums “Aktieris pret savu gribu”, jo Eduards jeb Eidis, kā viņu dēvēja tuvinieki un draugi, nekad nebija tiecies pēc slavas un popularitātes. Visu mūžu viņš ar abām kājām stingri turējās pie zemes, nepadevās vājībām (alkoholam un sieviešu pielūgsmei), kas pazudinājušas daudzus talantīgus aktierus. Pāvula kļūšana par aktieri zināmā mērā bija liktenīga nejaušība, jo tikpat labi no viņa būtu sanācis prasmīgs zvejnieks vai mežsargs.
Ar krievu dvēseli
“No kurienes man aktiera talants? Ne mans tēvs ir taisījis kumēdiņus, ne vectēvs,” Elitas Veidemanes grāmatā “Zemdegas gruzd. Eduards Pāvuls” prātoja aktieris, kurš tobrīd jau bija mūža nogalē. “Ilgi par to domāju, un tad, kad pienāca vecums, beidzot arī sapratu, no kurienes man tas talants. No krieviem! No manas mammas. Tur, kur latvietis ir vēss, pieklājīgs, sauss un apdomīgs, tur krievs būs emocionāls, dvēselisks un karsts. Skatos, kā spēlē krievu aktieri. Viņos es jūtu sāpi! Viņu asaras ir dabiskas, prieks nāk no sirds. Bet latvietis sevi taupa. Interesanti, kam? Es neesmu sevi taupījis nekad, nevienā lomā. Ja aktieris nespēlē ar sevi visu, tad vispār nav vērts spēlēt.”
Eduards Pāvuls parādījās uz pasaules skatuves 1929. gada 7. jūlijā. Māte lepojusies, ka viņš dzimis pirtiņā, tātad dienās būs liels vīrs, jo “visi lieli vīri ir dzimuši pirtiņā”. Pāvulu dzimta bija viena no senākajām un lielākajām Salas pagastā (mūsdienās tas ietilpst Babītes novadā). Eduarda tēvs Kārlis bija cēlies no 13 bērnu ģimenes, Pirmā pasaules kara laikā karojis strēlnieku pulkā, tad arī iepazinies ar Eduarda māti Annu. “Atceros savu mammiņu. Viņa bija krieviete, vārdā Anna. Un krieviem ir tā plašā dvēsele, viņi tev atdos visu, ja vajadzēs. Es jau nedomāju tos padomju krievus, no tiem diez vai ko labu var sagaidīt…” sprieda Pāvuls. “Kad mammīte apprecējās ar tēvu, viņa neprata runāt latviski, bet, iemājojot latviskā vidē, ātri apguva latviešu valodu. Ar mums, saviem bērniem, viņa runāja krieviski. Tā es ātri iemācījos ne tikai latviski, bet arī krieviski. Zinu, tēva radiem ne īpaši patika, ka dēls apprecējies ar krievieti. Taču mīlestība dzīvo pēc saviem likumiem, tā neprasa radiniekiem – drīkst vai nedrīkst mīlēt?”
Tēva streļķu stāsti Eidim bērnībā bija pasaku vietā, tādēļ vēlāk viņš tik dabiski iejutās Jankas Pipara lomā filmā “Latviešu strēlnieka stāsts” (1958). Par laimi, pašam Eduardam karavīra gaitas gāja secen, jo Otrā pasaules kara laikā 1929. gadā dzimušie puiši vēl bija pārāk jauni, lai tiktu pakļauti mobilizācijai. Eidis gan ar skaudību zaļumballēs skatījies uz vecākiem biedriem formas tērpos, tādēļ ar draugu izdomāja paši pieteikties gaisa izpalīgos. Kad ieradušies vervēšanas punktā, virsnieks abus muļķa puikas aiztriecis mājās: sak, nav ko velti nāvi meklēt!
Pēc kara beigām Eduards prātojis par mācībām jūrskolā, taču viņa dzīvē notika negaidīts pavērsiens. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš kompānijas pēc aizgājis līdzi draugam uz Dailes teātra studiju, kur notika jauno aktieru uzņemšana. Pārbaudījumu laikā uzņemšanas komisija Pāvulam piedāvāja nospēlēt etīdi par tēmu: “Jums uzbrūk suns. Ko jūs darīsit?” Eidis nometies četrrāpus, paņēma zobos cepuri un gāja sunim virsū. Tā viņam vectēvs bērnībā bija mācījis rīkoties. Komisija novērtēja jaunekļa apķērību un dabiskumu, un tā nu Eduards tika uzņemts aktieru kursā, kurā viņa biedri bija tādas topošās Latvijas teātra zvaigznes kā Harijs Liepiņš, Vija Artmane un Valentīns Skulme.
Ak, mans Romeo!
Ģimene par šādu karjeras izvēli nebija sajūsmā, tēvs tikai noteicis: “Nekāds vīrieša darbs tas nav, bet dari, dēls, kā tev sirds liek.” Eduarda jaunākais brālis Jānis izmācījies par jūrnieku un aicinājis viņu pārdomāt: “Eidi, nāc jūrā! Ko tu pa to teātri kulies! Ne tev kāds labāks uzvalks, nekas.” Aktiera karjeras sākumā Pāvuls spēlēja otrā plāna un masu skatu lomas: kalpus, sulaiņus, kučierus un šoferus. Viņa pirmā zvaigžņu stunda pienāca 1953. gadā, kad Pāvuls sev par lielu pārsteigumu uzzināja, ka leģendārais Dailes teātra režisors Eduards Smiļģis nolēmis viņam uzticēt galveno lomu Šekspīra lugas “Romeo un Džuljeta” iestudējumā. Lauku puika Pāvuls bijis stipri izbrīnīts par šādu izvēli: nu kas gan viņš par Romeo! Iegājis kabinetā pie Smiļģa un teicis: “Ja vēlaties no manis atbrīvoties, atlaidiet tūlīt, negaidot izgāšanos!” Smiļģis tikai tēvišķi uzlicis roku uz pleca un atbildējis: “Nekas, strādāsim!” – “Smiļģim bija maniere mest ūdenī, nejautājot, vai aktieris māk peldēt vai ne. Romeo man iemācīja peldēt teātrī, iemācīja aktiera mākslu,” vēlāk atzina Pāvuls.
Izrādes pirmajā sastāvā Romeo un Džuljetas lomas bija uzticētas Harijam Liepiņam un Mildai Klētniecei, bet Pāvuls un Vija Artmane tika gatavoti kā otrais sastāvs. Pāvula atveidotais Romeo nebija tik elegants kā Harija Liepiņa versijā, taču viņa radītais tēls bija dzīvs, dabisks, tādēļ Pāvula un Artmanes saspēle daudziem teātra mīļotājiem kļuva par Romeo un Džuljetas mīlas stāsta atveidošanas etalonu.
“Es mīlestību nespēju attēlot kā spēku, kas visu sagrauj, neredzot šķēršļus. Mana mīlestība ir klusa, ar nopūtām un slēptām asarām,” stāstīja Pāvuls. Vija Artmane savā atmiņu grāmatā “Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves” rakstīja: “Mans Romeo bija Eduards Pāvuls, it kā tik nepiemērots šai lomai, jo viņš pēc tipāža bija vienkāršs zemnieku puisis, smagnējs. Bet šajā lomā viņš tā pārvērtās, kļuva tik viegls, tik skaists, kājas pastiepās garākas, augums kļuva slaidāks, rokas graciozākas, un galva tika turēta stalti, skaists, nu brīnišķīgi skaists! Mans Romeo bija pasakains, es biju saviļņota un nekaunos atzīties – es viņā biju bezgalīgi iemīlējusies.”
Mīlestība mūža garumā
Jāteic, ka šādu efektu Pāvuls atstāja ne tikai uz Artmani, bet arī daudzām tā laika dāmām un meitenēm. Dailes teātra administrācijai nebija pa spēkam nosargāt Pāvula fotogrāfiju, kas līdz ar citu aktieru bildēm bija izvietota teātra foajē, jo iekvēlinātās pielūdzējas to regulāri piesavinājās. Galu galā teātra darbiniekiem apnika sargāt Pāvula bildi un tās vietā rēgojās tikai līka, nožēlojama nagliņa.
Taču pielūdzējas varēja iegūt tikai Pāvula attēlu, bet ne viņu pašu, jo Eidis pašā saknē apcirta jebkādus ciešāku attiecību veidošanas mēģinājumus. Daudzus gadus vēlāk viņš stāstīja: “Daudzkārt bijis tā, ka pēc tikšanās ar skatītājiem klāt pienāk kāda kundzīte labākajos gados un saka: “Eidi, vai tu atceries, kā mēs…” Es mēģinu atcerēties, ko tad mēs… Bet nevaru. Pie vainas nav mana sliktā atmiņa, bet gan tas, ka vienkārši nekas nav bijis. Taču cilvēkiem tas ir raksturīgi – atcerēties to, kā nav bijis, to, kas viņiem pašiem ir šķitis vēlams.”
Eduardam tolaik jau bija sava izredzētā, daiļā jūrmalniece Lilija Volfa. Eidis viņu noskatījis jau skolas laikā. “Es viņu lencu ar acīm. Tumši mati bizēs, tumšas acis. Labi mācījās. Nedraiskojās. Bija lepna un ieturīga. Man patīk lepnas meitenes, lepnas sievietes.” 1951. gadā jaunais aktieris Eduards un topošā skolotāja Lilija apprecējās. Lilija aizņēmās no draudzenes baltu kleitiņu, un viņi divatā bez lieciniekiem salaulājās Zasulaukā. Pēc ceremonijas ar vilcienu aizbrauca uz Majoriem, bet no turienes uz Lilijas mājām Pumpuros devās ar taksometru, lai vismaz kaut kas būtu neierasti un izšķērdīgi. Radi bija sanākuši uz nelielām viesībām, bet Eidim tovakar vēl bija jābūt teātrī, viņam bija iedalīta loma Krilova “Modes veikalā”. Jaunā sieva devās viņam līdzi uz Rīgu. Kad naktī abi pārradušies mājās, kāzu torte jau bija līdz pusei apēsta. Tantes bija dusmīgas: “Kas tās par kāzām, pēc kurām jaunais vīrs aizbrauc uz teātri!” Eidis un Lillis, kā viņš mīļi dēvēja savu sieviņu, laulībā nodzīvoja vairāk nekā 50 gadu līdz Eduarda aiziešanai mūžībā.
Pāvula aktiera karjera pamazām uzņēma apgriezienus, viņam tika uzticētas arvien lielākas un sarežģītākas lomas gan teātrī, gan kino. Atšķirībā no daudziem teātra aktieriem, kas nespēja pielāgoties kino prasībām, Pāvuls filmēšanas laukumā jutās kā zivs ūdenī. Mūsdienās paliek arvien mazāk skatītāju, kam bijusi iespēja vērot Pāvulu uz teātra skatuves, bet viņa lomas kino priecēs latviešus vēl daudzus gadu desmitus. “Zvejnieka dēls”, “Akmens un šķembas”, “Pie bagātās kundzes”, “Purva bridējs”, “Mērnieku laiki”, “Vella kalpi”, “Nāves ēnā”, “Ceplis”, “Dāvana vientuļai sievietei”, “Teātris”, “Ilgais ceļš kāpās”, “Aija”, “Zītaru dzimta”: šķiet, ka Pāvula kontā ir lielākā daļa no Latvijas kino zelta fonda.
Ļeņinam nevar atteikt
Aktiera karjerā viņam gan nācies pārdzīvot arī vilšanos, piemēram, Hamletu viņš nospēlēja tikai vienā izrādē, jo viņam un Smiļģim bija atšķirīgs viedoklis, kā interpretēt šo lomu. Tāpat viņš tika atstumts no Šveika lomas, kurai bija gatavojies ar lielu entuziasmu. Izrādes pieņemšanas komisijai šķita, ka Pāvula veidolā Šveiks pārāk līdzinās latviešu leģionāram, tādēļ Smiļģis šo lomu uzticēja Gunāram Placēnam.
Pāvuls toties tika pie padomju teātrī pašas galvenās lomas: viņš atveidoja proletariāta vadoni Ļeņinu lugā “Zili zirgi sarkanā pļavā”. Pāvuls vēlāk noraidīja pārmetumus, ka padomju laikā teātris kalpojis valdošā režīma ideoloģijai. “Viņi teic, ka komunistu laikos aktieri un rakstnieki, un visa māksla sludināja tikai komunistu idejas. Bet cilvēki nāca uz teātri, lai klausītos latviešu valodu, un, kam ausis bija, lai dzirdētu, tie sadzirdēja arī to, ko aktieri pateica bez vārdiem,” intervijā “Latvijas Vēstnesim” uzsvēra Pāvuls.
Aktiera karjeras sākumā Pāvula ģimene dzīvoja ļoti pieticīgi, bet vēlāk, kad viņš jau bija “LPSR Tautas skatuves mākslinieks”, arī Pāvuls varēja baudīt slavas nodrošinātās privilēģijas. Dainis Īvāns savā grāmatā “Eida pirtiņā” apraksta, kā Pāvuls gājis pie Latvijas kompartijas šefa Augusta Vosa prasīt dzīvokli. “Eidis iet uz Centrālkomiteju. Miliči, kas stāv uz vakts, smaida, pat neprasa dokumentus. Voss sagaida atplestām rokām: “Biedri Pāvul, kas uz sirds?” Pāvuls atbildējis: “Smaga lieta. Man nav dzīvokļa, mitinos sliktos apstākļos Jūrmalā.” Kompartijas boss bija izbrīnīts: “Kā, jums nav dzīvokļa?” Voss liek tuklo pirksteli telefonripā un nekavējoties dod rīkojumu: “Te Voss. Tikko uzzināju, ka Pāvulam nav dzīvokļa. Tā ka būtu! Skaidrs?”” Pāvuls izkaulēto dzīvokli Rīgā vēlāk atstāja meitai Ilzei, bet pats pārvācās atpakaļ uz Jūrmalu, kur vienmēr juties kā savējais.
Ceplis ar 60 latu pensiju
Uz skatuves Pāvuls nekad sevi netaupīja un nežēloja, bet 80. gadu vidū viņu piemeklēja nopietnas veselības problēmas. Aktierim nācās ilgu laiku ārstēties, viņam tika piešķirta invaliditātes grupa. Kad pēc ilgās slimošanas viņš aizgājis uz Dailes teātri, kadru daļas vadītāja vaicājusi: “Sakiet, biedri Pāvul, vai teātrim kropļi ir vajadzīgi?” Pāvuls atbildējis, ka nav vajadzīgi, un lepni uzrakstījis atlūgumu. “Smiļģis mums mācīja – labāk aizej pats savā spožumā, ne ļaujies, lai tevi izmet kā nederīgu lupatu. Neturies stenderē, kad dzen prom! Tas ir bīstami. Līdzīgi, kā laivu nesot krastā. Ja nevari panest, klāt neķeries. Laivu nes tikai spēcīgi vīri, vecaistēvs var pasēdēt malā un palīdzēt ar padomu.”
Pēc aiziešanas no teātra Pāvuls pieņēma šo “gudrā vectēva” lomu, nereti dalījās ar pārdomām par valstī notiekošo. Deviņdesmitajos gados, kad Latvija bija atguvusi neatkarību, pienāca mežonīgā kapitālisma laiki, ko Pāvuls tik meistarīgi bija parādījis filmās “Ceplis” un “Pie bagātās kundzes”. Viņam pašam neklājās viegli, jo izcilais aktieris, kurš Holivudā jau sen būtu kļuvis par miljonāru, Latvijas realitātē bija spiests iztikt ar 60 latu pensiju. Pāvuls piepelnījās ar reklāmām, izmantoja savu izēdāja Ērmanīša slavu, lai reklamētu desas un alu. “Man iedod 200 latu, un es jau lidoju. Iedod divdesmit – arī. Tas ir izmisums, tā nav dzīvošana, bet izdzīvošana. Jāprot kā kapitālistiem sevi pārdot. Es neprotu pateikt, cik maksā Pāvuls, tā vienmēr bijusi mana nelaime,” atzina Pāvuls.
Viņa balsī dažkārt varēja saklausīt vilšanos par to, kādu ceļu pēc neatkarības atjaunošanas izvēlējās Latvijas valdošā elite. Eidim ļoti sāpēja vienkāršās tautas liktenis, augošā nevienlīdzība. “Esmu piedzīvojis dažādus laikus, bet neesmu gaidījis, ka šāda pienāks brīvā Latvija. Vieni jau pārēdušies svešu labumu un savu ēdienu met ārā, citi to lasa kopā. Bērni rakājas atkritumu kastēs!” Pāvula kolēģe aktrise Mudīte Šneidere par viņu teikusi: “Pāvuls bija atvērtās sirds aktieris. Viņš nespēja aizslēgt savu sirdi nevienai lomai arī pēc izrādes. Arī pēdējo gadu kaites, kas Eduardam piemetās, bija tāpēc, ka viņš nespēja savu likteni atšķirt no tēvzemes likteņa. Kā klājās Latvijai, tā klājās Eduardam Pāvulam.”
Spēks no laukiem
Mūža pēdējos gados Pāvuls ar žurnālisti Elitu Veidemani un mūziķi Aivaru Brīzi apbraukāja daudzus Latvijas novadus, uzstājoties ar koncertiem, tiekoties ar vienkāršiem ļaudīm, aprunājoties par dzīvi. Viņam bija sāpīgi skatīties uz Latvijas lauku iztukšošanos, Veidemanei viņš teicis: “Esmu pārliecināts, ka tieši no laukiem nāk dižākie mākslinieki. Viņi dzimst zemniecības, lauku vidū, savas tautas vidū. Mans spēks ir nācis no tautas, no zemes, no debesīm, kokiem, zāles, upes, jūras. Pazudīs tas viss, pazudīs Latvijas lauki, tad sagaidīsim arī to, ka nebūs mums mākslinieku.”
Eduards Pāvuls aizgāja mūžībā 2006. gada 14. jūlijā, nedēļu pēc savas 77. dzimšanas dienas. Dižais aktieris tika apbedīts Salas pagasta kapos; 2015. gadā viņam pievienojās Eduarda mūža mīlestība Lilija. Pirms diviem gadiem Spuņciemā tika atklāta Pāvulam veltīta memoriālā izstāde, kurā var aplūkot ar viņa piemiņu saistītas fotogrāfijas, tekstus un priekšmetus. Zīmīgi, ka izstāde ierīkota kādreizējā pagastmājā, kur Eidis jaunībā gājis uz ballēm, bet 80. gadu sākumā šeit filmējies TV filmā “Ilgais ceļš kāpās”.
Eduards Pāvuls
Dzimis 1929. gada 7. jūlijā Jūrmalā, miris 2006. gada 14. jūlijā
1949. gadā absolvējis Dailes teātra studiju, Dailes teātra aktieris līdz 1984. gadam
Spilgtākās lomas teātrī: Romeo (“Romeo un Džuljeta”), Uģis (“Jaunākā brāļa vasara”), Pjērs Bezuhovs (“Karš un miers”), Lāčplēsis (“Uguns un nakts”), Edgars (“Ugunī”), Edvarts (“Indrāni”), Ļeņins (“Zili zirgi sarkanā pļavā”), Jedigejs (“Un garāka par mūžu diena ilgst”).
Spilgtākās lomas kino: Oskars (“Zvejnieka dēls”), Janka Pipars (“Latviešu strēlnieka stāsts”), Ceplis (“Ceplis”), Sutka (“Purva bridējs”), Grīntāls (“Nāves ēnā”), Ērmanītis (“Vella kalpi”), Kurmis (“Pie bagātās kundzes”), Prātnieks (“Mērnieku laiki”), Ozols (“Ilgais ceļš kāpās”).
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, 1998. gadā saņēmis “Lielā Kristapa” balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.
Sieva Lilija (mirusi 2015. gadā), dēls Uģis, meita Ilze.
Uzziņa
6. jūlijā pulksten 15 kultūrizglītības centra filiālē “Vietvalži” (Spuņciemā, Babītes novadā) notiks Eduarda Pāvula 90 gadu jubilejai veltīts pasākums. Programmā paredzēta fotoizstādes atklāšana, tikšanās ar Dailes teātra aktieriem, pūtēju ansambļa koncerts un ziedu nolikšana pie aktiera kapa.