Ejot mājās Bauskā, uz ielas pamanīju bezpajumtnieci — tā izrādījās mana bijusī sievasmāte

Es vienmēr domāju, ka mūsu ģimenes dzīve ir ideāla. Mēs ar sievu šķitām stiprs pāris — atbalstījām viens otru, gandrīz nekad nestrīdējāmies un vienmēr spējām rast kompromisus.

Vienā brīdī es sāku dzirdēt nepatīkamas baumas no apkārtējiem. Tika runāts, ka, kamēr esmu prom darba darīšanās, mana sieva slepus tiekas ar citiem vīriešiem.

Sākumā es tikai pasmējos. Nu kā tādām muļķībām varētu noticēt? Bet šaubu dzirksts, kā indīga sēkla, lēnām iedzina saknes manā prātā.

Es nolēmu visu pārbaudīt pats. Pateicu sievai, ka došos prom uz divām dienām, bet atgriezos jau nākamajā vakarā.

Atverot durvis, pamanīju puskrēslu priekštelpā un nepazīstamus apavus. Ar nelielu satraukumu iegāju guļamistabā un ieraudzīju, ka mana sieva ir kopā ar kādu svešu vīrieti.

Viņa pēkšņi pieceļas, cenšoties kaut ko pateikt, bet es neatbildēju. Bez vārdiem savācu lietas, sajūtot sevī ledainu tukšumu. Tikai šķērsojot slieksni, es atcerējos viņas mātes teikto pie pirmajām mūsu tikšanās reizēm:

— Slikti būs tev… Vai tiešām nevarēji atrast kādu labāku?

Tad es viņas vārdus neuztvēru nopietni, bet tagad saprotu — tā bija brīdinājuma zīme.

Pēc šķiršanās man ilgi bija jādziedē dvēsele. Taču liktenis man sagādāja dāvanu – tikšanos ar sievieti, kas kļuva par manu īsto otro pusīti.

Viņa bija pilnīga pretēja manai bijušajai sievai — laipna, patiesa, uzticama. Pēc kāda laika mēs apprecējāmies, un drīz mūsu ģimenē piedzima bērni.

Pagāja vairāki gadi.

Reiz, ejot mājās pa Bausku caur parku, pamanīju uz soliņa apskautu sievieti, apģērbu lupatās. Viņas sirmie mati izspraucās no veca lakata, bet acīs bija redzama bezcerība. Sākumā gribēju paiet garām, tomēr viņas seja šķita pārāk pazīstama.

Palēnināju soli un uzmanīgāk paskatījos…

Raksta turpinājumu lasi nākošajā lapā: