Izrādījās, ka tā ir mana bijusī sievas māte.
— Ko jūs šeit darāt? Ārā ir auksti, jums jāatrod vieta, kur sasildīties! — jautāju, pārsteigts par redzēto.
Viņa pacēla acis pret mani, un tajās bija skumjas.
— Mana meita mani aizdzina prom… Pēc šķiršanās viņa salūza. Viņa sāka dzert un vest mājās svešus cilvēkus. Es centos viņu apturēt, bet vienreiz viņa mani vienkārši izmeta ārā.
Es skatījos uz šo kādreiz lepno sievieti un izjutu nevis gandarījumu, bet skumjas. Viņa bija brīdinājusi mani par savu meitu, bet tagad pati šķita nokļuvusi bezrūpības varā.
Es nevarēju viņu atstāt uz ielas. Aizvedu mājās. Kad sieva uzzināja visu, viņa bez vilcināšanās piekrita, lai māte paliek pie mums.
Kopš tā laika pagājuši trīs gadi. Mana bijusī sievas māte kļuvusi par mūsu ģimenes daļu, palīdzot ar bērniem, gatavojot gardas maltītes un piešķirot mājai siltumu, kāda man pirmajā laulībā ļoti pietrūka.
Dažreiz dzīve izvēršas citādi, nekā mēs to gaidām. Taču svarīgākais ir nezaudēt cilvēcību un saglabāt sirdi atvērtu.
