Man vienmēr likās, ka mums ar sievu viss ir kā pasakā – ģimenes dzīve ideāla, laimes pilna. Es viņu vienmēr centos lutināt un būt gādīgs, un viņa mani vienkārši dievināja.
Četros kopdzīves gados gandrīz nemaz nestrīdējāmies, un es tiešām domāju – nu re, esam atraduši to savu laimes atslēgu.
Kādu dienu nejauši dzirdēju runas, ka mana sieva, kamēr es esmu komandējumos, tiekoties ar citiem vīriešiem. Sākumā tas šķita absurdi – kā gan tas varētu būt? Bet šaubas bija kā sēkla, kas iedīgst prātā un neliek mieru. Galu galā nolēmu – jānoskaidro, vai tā ir taisnība vai vienkārši tukšas runas.
Es viņai teicu, ka būšu atpakaļ pēc divām dienām, bet patiesībā jau nākamajā vakarā klusītēm pārkāpu mājas slieksni.
Kad atvēru guļamistabas durvis, man pavērās aina, ko nekad neaizmirsīšu – viņa bija kopā ar kādu citu. Sajūtas bija neaprakstāmas. Es vienkārši apstājos un paliku nekustīgi stāvam, nespējot aptvert, kas notiek.
Kad pagāja pāris mēneši pēc šķiršanās, es sastapu citu sievieti. Viņa bija tieši tas, ko man vajadzēja – pilnīgs pretstats manai bijušajai. Mīlestība un atbalsts nāca viegli, un mēs ātri sapratām, ka esam viens otram domāti. Pavisam drīz precējāmies un kļuvām par vecākiem.
Reiz, ejot mājās pa Jelgavu, netālu no autoostas, es pamanīju bezpajumtnieci. Man gribējās viņai kaut kā palīdzēt, bet, pieejot tuvāk, sapratu, ka tā ir mana bijusī sievasmāte…
— Ko tu šeit dari? Ārā taču ir pavasaris! — es jautāju, nezinādams, kā viņai palīdzēt.
— Meita mani izdzina no mājām! Pēc tam, kad tu viņu pameti, viņa vienkārši zaudēja kontroli, sāka dzert. Es centos viņu atbalstīt, bet viņa mani vienkārši padzina no mājām.
Es nevarēju palikt vienaldzīgs pret viņu, un sapratu, ka negribu redzēt viņu uz ielas. Tāpēc atvedu viņu pie mums. Mana jaunā sieva viņu uzņēma ar atvērtu sirsniņu kā trešo vecmāmiņu mūsu bērniem.
Jau pagājuši trīs gadi. Bijušā sievasmāte tagad dzīvo kopā ar mums, viņa palīdz sievai un rūpējas par mūsu bērniem.
Dzīve mēdz sagādāt negaidītus pavērsienus, un atbalsts nereti nāk no visnegaidītākajiem cilvēkiem. Vai pieņemt bijušo sievasmāti savā mājā bija pareizs lēmums? Kā jūs domājat – vai spēja piekāpties un saprast citam citu ir svarīgāka par vecām nesaskaņām? Dalieties ar saviem viedokļiem!
