Pašreizējais publiskais finansējums Latvijas veselības aprūpes nozarei ir kritiski nepietiekams, radot sistēmisku deficītu un uzturot nepieņemami garas gaidīšanas rindas uz vitāli svarīgiem pakalpojumiem.
Finansiāli nodrošinātie sabiedrības locekļi pārsvarā izmanto privāto veselības apdrošināšanu vai veic maksājumus tieši no personīgajiem līdzekļiem, tādējādi izvairoties no valsts sistēmas lēnās darbības. Šis apstāklis rada dziļu sociālo nevienlīdzību, jo vislielāko slogu izjūt tieši sociāli vismazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas, kurām nav pieejami alternatīvi risinājumi.
Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” eksperti iesaistījās intensīvā diskusijā par veselības aprūpes finansēšanas perspektīvām 2026. gadā. Tika apspriesta satraucoša iespējamība – drīzumā Latvijā varētu tikt ieviesta kārtība, kurā noteiktām iedzīvotāju kategorijām tiks garantēta vienīgi neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Pāreja uz universālo modeli un nodokļu nomaksas kritēriji
Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas priekšsēdētāja un Saeimas deputāte Līga Kozlovska izteica minējumu par iespējamu virzību uz universālu valsts veselības aprūpes sistēmas modeli. Šāda sistēma paredzētu, ka pakalpojumu apjoms (jeb “veselības grozs”) tiktu determinēts ar budžeta finanšu ietilpību, un prioritāri tie tiktu nodrošināti, pamatojoties uz nodokļu nomaksas principu.
Šis priekšlikums ir izsaucis skaļu rezonansi un politiski asas diskusijas gan parlamenta ietvaros, gan plašākā sabiedrībā. Tāpat aktīvi tiek apspriests priekšlikums par pakalpojumu pieejamības sasaisti ar oficiālās deklarēšanās principu – jautājums, kas ir īpaši aktuāls, ņemot vērā faktu, ka ārpus valsts robežām uzturas vairāk nekā 200 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.
Potenciālais atbirums un pelēkās zonas segmenti
Ja veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas tiesības tiks stingri korelētas ar nodokļu iemaksām, aptuveni 100 tūkstoši iedzīvotāju nonāktu ierobežotas pieejamības grupā. Šie cilvēki vai nu nesaņemtu valsts apmaksātus pakalpojumus vispār, vai arī saņemtu tos ļoti minimālā apjomā.
Komplikācijas ar nodokļu režīmiem: Šajā grupā iekļaujas subjekti, kas izmanto specifiskus nodokļu režīmus, piemēram, mikrouzņēmumu nodokļa maksātāji, kā arī autoratlīdzību saņēmēji, kuru sociālās iemaksas bieži rada sistēmiskus strīdus.
Aizsegtās iedzīvotāju kategorijas: Pastāv arī 21 iedzīvotāju kategorija, kuras netiek uzskatītas par oficiāliem bezdarbniekiem vai trūcīgiem, bet kurām valsts kompensē pacienta iemaksas. Šo grupu statuss arī ir diskusiju objekts.
“Pelēkā zona” un neatliekamā palīdzība: L. Kozlovska norādīja, ka ievērojams skaits nereģistrēti strādājošo jeb tā sauktās “pelēkās zonas” pārstāvji varētu saglabāt tiesības tikai uz neatliekamo medicīnisko palīdzību, tādējādi liedzot piekļuvi plānveida un profilaktiskajai aprūpei.
IKP kritiskā roba un sistēmas pamatfunkciju saglabāšana
L. Kozlovska brīdināja par kritisko robežu valsts finansējuma struktūrā. Ja veselības budžets nākotnē ilgtermiņā samazināsies zem četriem procentiem (4%) no IKP (iekšzemes kopprodukta), sistēma būs spējīga nodrošināt tikai pašu nepieciešamāko minimumu, kas nedaudz pārsniedz Satversmē noteikto.
Šāda scenārija apstākļos tiktu stingri prioritizēti šādi līmeņi:
Ārkārtas un akūtās situācijas: Neatliekamās medicīniskās palīdzības un akūto stāvokļu ārstēšanas nodrošināšana.
Sekundārais līmenis: Būtiskāko nepieciešamo pakalpojumu uzturēšana.
Primārā aprūpe kā bāze: Visu resursu fokusēšana uz primāro veselības aprūpi (ģimenes ārsti), kas ir vislielāko izmaksu efektivitāti (visekonomiskākā) un pieejamību nodrošinošā sistēmas daļa. Būtisks priekšnosacījums ir cilvēkresursu un infrastruktūras uzturēšana.
Solidaritātes princips un cilvēciskā ētika
Pasaules Veselības organizācija (PVO) un Latvijas Ārstu biedrība pauž stingru pārliecību, ka veselības aprūpei jābūt balstītai uz solidaritāti un demokrātiskumu, kas nozīmē, ka turīgie indivīdi finansiāli atbalsta mazāk pārtikušos.
L. Kozlovska, kā praktizējoša ģimenes ārste, akcentēja cilvēcības un ētikas dominējošo lomu medicīnā. Viņa atzīst, ka saskartos ar ievērojamām morālām grūtībām, ja būtu jāatsaka palīdzība jebkuram, kam tā ir nepieciešama, tādējādi uzsverot, ka humānajam aspektam jāsaglabā prioritāte pār birokrātiskiem ierobežojumiem.
