– Kā tā atkal nav algas? – iesaucās Elīna un pārsteigta mirkšķināja plakstiņus
-Tā lūk. Nav un viss, – burkšķēdams nomurmināja vīrs, novelkot apavus priekšnamā. – Nedeva. Kas tur nav skaidrs?
-Un kad dos? – sieviete neatlaidās no Riharda. – Ne avansa, ne atlikuma. Ļoti dīvaini.
-Ko es varu darīt? – sarauca pieri vīrietis, kuram, šķiet, saruna par algu nepatika.
-Tev ir jārunā ar priekšniecību. Par ko mēs dzīvosim? Mana alga gandrīz visa aiziet hipotēkai, – a teica Elīna.
-Vēl nedaudz pagaidīsim, – sausi atbildēja Rihards un, darba drēbēs ģērbies, novēlās uz dīvāna.
Sieviete bija tik satraukta, ka pat neko vairāk nejautāja vīram par to, ka viņš nav pārģērbies. Visu nakti viņa mētājās no viena sāna uz otru, domājot par to, kā izkļūt no smagās situācijas. Galu galā, apdomājusi, Elīna nolēma vērsties pie vecākiem pēc palīdzības. Viņai nebija neviena cita, kam lūgt.
-Kāpēc tev tad tāds vīrs? – burkšķēdams jautāja sievietes septiņdesmit gadus vecais tēvs, kurš jau pirms diviem gadiem nebija atbalstījis vecākās meitas sasteigto precēšanos.
Viņš nesaprata, ka Elīna trīsdesmit piecu gadu vecumā baidījās palikt viena, tāpēc ātri apprecējās ar Rihardu. Protams, viņai nepatika viss topošajā vīrā, taču sieviete bija pārliecināta, ka spēs viņu pārveidot pēc savas gaumes. Tomēr drīz viņa saprata, ka to izdarīt būs ļoti grūti. Turklāt vīrietim bija arī viena vājība: viņam patika ģērbties, kā mēdz teikt, dārgi un bagātīgi. Pāris reizes viņš notrieca visu savu algu par ne-brendu lietām, kā dēļ viņiem ar Elīnu izcēlās nesaskaņas.
Rihards nevēlējās atzīt savu vainu un neuzskatīja, ka ir izdarījis kaut ko nepareizi, bet pēc tam tomēr apsolīja sievai, ka tā vairs neatkārtosies. Patiešām, sievietei neizdevās pieķert vīru pie lieliem pirkumiem, taču tajā pašā laikā viņš pārstāja ienest mājās algu. Sākumā Rihards paziņoja, ka viņam samazināts atalgojums, bet pēc tam to vispār pārtrauca izmaksāt.
Pirmās divas reizes Elīna vēl noticēja vīram, bet trešajā reizē viņai likās dīvaini, ka respektabla kompānija, kurā viņš strādā, varētu nodarboties ar tādām lietām. Lai gan viņai bija aizdomas, sieviete nezināja, kā pieķert vīrieti.
Negaidītā atklāsme
Brīvdienā, kamēr vīrs vēl gulēja, Elīnai pēkšņi sagribējās ananāsu. Izlēmusi, ka viena ananāsa iegādi viņa noteikti var atļauties, sieviete devās lejā pie mašīnas. Kāds gan bija viņas pārsteigums, kad viņa uz aizmugurējā sēdekļa ieraudzīja izklātas drēbes. Elīna sāka tās uzmanīgi aplūkot un sastinga, ieraugot, ka visas tās ir zīmolu darinājumi.
Blakus gulēja soma, kurā sieviete atrada šo preču pirkuma čekus. Visas tās bija datētas ar dienām, kad vīrs viņu pārliecināja, ka nav saņēmis algu. Elīna bija uz pauzes. Viņa bija gatava tūlīt pat atgriezties dzīvoklī, pamodināt viņu un iesviest viņam drēbes. Tomēr sieviete negaidīti pārdomāja, atceroties, ar ko iepriekšējā reizē beidzās līdzīga saruna. Viņa nolika drēbes atpakaļ vietā un, iedarbinājusi mašīnu, devās tieši uz veikalu, kur apģērbs bija iegādāts.
Diemžēl naudu mēs varam atgriezt tikai par pēdējo čeku, – rokas noplātīja jaukā pārdevēja-konsultante.
-Atgrieziet par pēdējo. – priecīgi iesaucās Elīna, kura vispār necerēja kaut ko dabūt.
Ieguvusi simts eiro, sieviete pacilātā noskaņojumā nopirka sev ananāsu un it kā nekas nebūtu noticis atgriezās mājās. Par to, ka viņa atgrieza zīmolu drēbes veikalā, Elīna nolēma vīram neteikt. Sieviete gaidīja brīdi, kad Rihards pats atklās to pazušanu un sarīkos meklēšanu. Nebija ilgi jāgaida, jau vakarā vīrietis nepamanīja savas dārgās drēbes un čeku.
-Kas tev atļāva? – vīrietis ielidoja pa durvīm.
-Ko? – vienaldzīgi pavaicāja Elīna, cītīgi ēdot ananāsu.
-Kur ir manas drēbes?!
-Tu runā par tām pašām, par kurām notrieci savu algu, kuru tev neizmaksā? Ja tomēr ir runa par tām, tad es tās atdevu atpakaļ, – vienaldzīgi atbildēja sieviete.
-Kas tev atļāva? – Rihards, žestikulējot ar rokām, sāka skraidīt pa dzīvokli. – Tās ir manas drēbes.
-Tu taču gribi ēst? Tā lūk, es tās atdevu, lai tu šodien varētu paēst maizi ar sviestu, – vēsi teica Elīna.
-Tev nebija tiesību. Nebija. – iesaucās vīrietis.
-Un tev nebija tiesību man teikt to ka tev neizmaksā algu. Lai tu varētu brokastot un vakariņot, man nācās aizņemties no vecākiem, – teica sieviete.
-Un kas par to? Es labāk būšu izsalcis, nekā staigāšu kā nekas, – izmeta Rihards.
-Lieliski! – Elīna sasita plaukstas.
-Lieliski! – atbildēja viņai vīrietis.
Sieviete pakratīja galvu un pārtrauca iesaistīties ar viņu sarunā, saprotot, ka viņas pūles ir veltas. Tomēr nākamajā dienā Rihards izbaudīja visas dzīves priekšrocības. No rīta viņš atklāja, ka brokastis nav gatavas.
-A kur ir kafija un omlete? – sarauca pieri vīrietis.
-Toties tev ir zīmolu drēbes, – nesatricināmi noteica Elīna, atgādinot vīram par viņa vakardienas vārdiem.
Atbildot Rihards pavērsa acis un, satvēris žaketi, ar lepnu skatienu pameta dzīvokli. Vakarā viņu sagaidīja tāpat tukšs galds.
-Tu ilgi taisies smieties? Cik ilgi tas vēl turpināsies?
Man nav par ko tevi barot, – rokas noplātīja Elīna. – To naudu, ko es paņēmu no vecākiem, jau viņiem atdevu. Bet tagad mums nav nekā. Toties tev ir zīmolu drēbes, un tu esi izsalcis, kā jau teici.
-A kur ir tava alga?
-Mana aizgāja hipotēkai.
-Visa?
Nē, bet man taču arī kaut kas jāēd. Tev, diemžēl, jau vairs nepietika, – skaļos smieklos izplūda sieviete.
Rihards, savācis mantas, aizbrauca pie mātes
Bet, kad sieviete uzzināja, kur nauda aizgājusi, viņa palūdza dēlu iet. Pēc nedēļas vīrietis atgriezās mājās un pasniedza Elīnai 500, sacīdams:
-Es atdevu drēbes lietoto preču veikalā, un lūk, ko esmu ieguvis. Vairs tā nedarīšu, tiešām. Tikai pagatavo beidzot kaut ko.
Sieviete nedomāja, ka Rihards pieturēsies pie tā ilgi. Tomēr būšana neēdušam iemācīja viņam ekonomēt. Kopš tā laika vīrietis pārstāja pirkt zīmolu drēbes bez saskaņošanas ar sievu.”
Elīna smaidot pieņēma naudu, taču zināja, ka viņu attiecības vēl ir tālu no ideāla. Var iemācīt ekonomēt, bet tas nemaina fundamentālus rakstura trūkumus vai pārliecību. Kamēr viņa virtuvē gatavoja ilgi gaidītās vakariņas – vienkāršu, bet sātīgu zupu –, Rihards sēdēja uz dīvāna, “apstrādājot “pārdzīvoto.
“Bet saproti, Elīna,” viņš mēģināja attaisnoties, kamēr zupa dzisa, “tas nav par zīmoliem kā tādiem. Tas ir par statusu. Manā darbā mani vērtē pēc tā, kā es izskatos. Ja es neizskatos ‘dārgi un bagāti’, kā tu saki, mani neuztvers nopietni. Tā ir biznesa pasaule.”
Elīna mierīgi nolika karotes uz galda. “Tu pat strādā tikai par menedžeri, Rihard. Nekāda milzu biznesa pasaule. Tevi vērtē pēc tā, kā tu strādā un kā tu maksā rēķinus. Apmaldīties starp uzvalku un tukšu ledusskapi ir tikai viena lieta: slikta prioritāšu izvēle.”
Viņa neļāva sev aizmirst, cik viegli viņš bija gatavs slēpt faktu par algu, tērējot to aiz viņas muguras, kamēr viņa uztraucās par hipotēku. Uzticība bija iedragāta.
Nākamās nedēļas bija neērtas. Rihards pildīja savus solījumus – viņš patiesi vairs nenesa mājās slepenus pirkumus un algu tērēja ģimenei pilnībā. Taču ikreiz, kad viņi gāja garām drēbju veikaliem, viņa acis palika stiklainas, un viņš kļuva ievērojami klusāks. Elīna jutās kā aukle, nevis sieva, kas uzmana neapdomīgu bērnu.
Viss mainījās negaidītā sarunā ar Riharda māti
Viņa, joprojām neapmierināta par dēla rīcību, ieminējās, ka viņš esot palūdzis aizņemties naudu, lai… atpirktu atpakaļ vienu no Elīnas atdotajām zīmola žaketēm no lietoto preču veikala. Viņai tas šķita muļķīgi, bet Rihards esot teicis: “Man to vajag Elīnai, jo viņai tā patika.”
Elīna sirds nedaudz ietrīsējās. Viņš atkal viņai… un, visticamāk, arī mātei. Taču viņa atcerējās viņa sūro sejas izteiksmi, kad viņš uzzināja, ka viņa ir atdevusi viņa drēbes. Varbūt viņš nevarēja atteikties no domas, ka vismaz viena lieta pieder viņam, un viņš paturēja to pie sevis.
Tajā pašā vakarā, kad Rihards atgriezās mājās, Elīna sagaidīja viņu ar svaigi ceptu ābolmaizi. “Tu vari atpakaļ nopirkt to žaketi, ja vēlies,” viņa teica. “Bet tā nauda ir tavs pēdējais limits. Un tas ir pēdējais, ko mēs tērēsim, pirms sāksim krāt bērnam.”
Rihards apstulba, maizes smarža uzreiz vairs nešķita tik svarīga. Viņš saprata – šis ir jauns pārbaudījums, kurā zīmoli vairs nebija svarīgi.
No šī stāsta var gūt vairākas svarīgas atziņas par laulību, finanšu atbildību un patiesumu: Godīgums ir pamats attiecībām, īpaši finanšu jautājumos. Stāsts uzskatāmi parāda, ka slepena tērēšana (pat aizbildinoties ar “statusu”) ātri sagrauj uzticību. Riharda attaisnojumi par neizmaksātu algu bija maskēta rīcība, kas gandrīz izjauca laulību.
