Viņš katru dienu pamodās 5:30 no rīta. Precīzāk, nevis pamodās, bet izrāvās no nemierīga miega, kurā vienmēr dzirdēja mātes balsi
Reizēm — siltu, aicinošu uz brokastīm, kā bērnībā. Reizēm — tikko sadzirdamu. Bija pagājuši divi gadi, kopš viņas vairs nebija, bet viņš joprojām atcerējās, kā smaržoja viņas halāts, kā skanēja viņas balss, kad viņa mēģināja smieties. Viņš neizmeta viņas krūzīti. Ne tāpēc, ka būtu sentimentāls, bet vienkārši… nevarēja.
Jānis bija nostrādājis jau piecpadsmit gadus. Sāka kā inspektors, tad izauga līdz priekšniekam. Lakonisks, nelaipns — tā par viņu runāja kolēģi. Viņš arī pats sev šķita kā akmens, izžuvis. Tas, kurš neuzdod liekus jautājumus. Tikai dara savu darbu. Bet kādu vakaru viss aizgāja pa vīlēm.
Par Olitas pazušanu viņš uzzināja nejauši — pazīstama darbiniece, ar kuru reiz bija krustojies darba lietās, uzrakstīja viņam: “Klau, tu taču esi Olitas brālis? Viņa jau nedēļu nav devusi nekādu ziņu. Viņas draudzene Anita jautā. Varbūt tu zini, kas ar viņu?”
Viņš neatbildēja uzreiz. Vienkārši sēdēja virtuvē, saspiezdams telefonu plaukstā. Viņš nebija dzirdējis par māsu jau vairāk nekā divus gadus. Pēdējais, ko zināja — viņa dzīvoja kaut kādā īrētā nomalē, satikās ar kādu vīrieti un teica, ka “dzīve ir skaista, ja neko neatceries”.
Lasi vēl: Pārtikas mikrobiologs skaidro cepamās sodas interesanto ietekmi, kad to pievieno vārot kartupeļus
Olita bija jaunāka par viņu. Viņi auga divatā, bez tēva — tas aizgāja, kad Jānis tikai sāka iet skolā. Māte vilka viņus, kā mācēja: strādāja divās vietās, naktīs negulēja, gatavoja brokastis un gludināja kreklus. Jānis jau bērnībā uzskatīja, ka viņam jābūt “ģimenes balstam”. Viņš mācījās, strādāja, iestājās juridiskajā fakultātē, sāka strādāt. Bet Olita… viņa kādā brīdī izslīdēja no viņu kopīgās pasaules. Sākumā — dīvainas draudzenes. Pēc tam — pilns komplekts.
Māte aizgāja. Pēkšņi. Viņi apglabāja viņu divatā — Olita atnāca tumšās brillēs. Jānis neko neteica. Pēc kapsētas viņa aizgāja klusējot. Tā bija viņu pēdējā saruna, pēdējais skatiens. Kopš tā laika viņš vairs nemēģināja viņu meklēt. Domāja, ka tā būs labāk — lai pati izrāpjas, ja spēs. Viņš katru dienu glāba citus cilvēkus, bet nespēja izglābt savu māsu. Un tagad — viņas vairs nav.
Jānis paskatījās pa logu. Uz ielas sāka krist sniegs, rets, slapjš. Novembris, tāpat kā toreiz kad aizgāja māte. “Ja viņa ir … ja viņa…” Viņš strauji piecēlās, ieslēdza portatīvo datoru, atvēra vecu mapi ar viņas fotogrāfijām. Smaids. Smiekli. Pludmale, viņiem astoņi un četri gadi. Tad skolas forma. Tad izlaidums. Un tālāk… tukšums. It kā kāds būtu piepildījis to ar tumsu.
Lasi vēl: Mednieks no Valmieras dalās interesantā stāstā kā apmaldoties mēnesi izdzīvoja mežā
Viņš piezvanīja uz nodaļu.
— Atnākšu vēlāk. Personīga lieta, — viņš īsi pateica un atvienojās.
Viņš zināja, ar ko sākt. Parunāt ar to pašu Annu — varbūt viņa ko zina. Pēc tam — pārbaudīt viņas zvanus, ja izdosies dabūt telefonu. Apskatīt kameras rajonā. Viņš prata meklēt. Viņš atkal kļūs par to, kas reiz bija — brāli. Jūs teicāt, ka meklējat māsu?
***
Stāstīt varētu gari, bet laiks 5:30 bija laiks cikos aizgāja abas…
