Kapusvētku rīkošana manā ģimenē kļuva par manu neformālo pienākumu laikā, kad man bija 34 gadi. Tas notika neilgi pēc mātes došanās mūžībā, un tajā brīdī neviens man tieši nejautāja, vai es to vēlos vai spēju uzņemties.
Tika vienkārši klusi pieņemts, ka man ir pietiekami liela māja, sēta un raksturs, kam it kā patīk uzņemt viesus un gatavot mielastu visai dzimtai. Es šo tradīciju turpināju 35 gadus, jo man šķita, ka tā ir mana misija – tradīcijas ir jāuztur, pat ja tās ar laiku sāk likties par smagu.
Gadiem ilga rutīna un nepamanītais upuris
Gatavošanās šai dienai manā galvā sākās jau krietni laicīgi. Jau septembrī es sāku domāt par nākamo gadu, bet tieši pirms pasākuma sākās lielā plānošana. Meklēju receptes, plānoju viesu sēdināšanu pie galda un pat domāju par to, kā izvietot cilvēkus, starp kuriem gadiem valdījusi spriedze. Pašā Kapusvētku dienā es parasti atrados virtuvē vai pie grila – noguris un savā ziņā aizvainots. Es apkalpoju cilvēkus, kuri nekad īsti nepieteicās palīdzēt, ja neskaita ierašanos ar veikalā pirktu kliņģeri un ziediem.
Atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka mana identitāte bija cieši saistīta ar šo namatēva lomu. Tas man lika justies vajadzīgam un neaizstājamam. Ikdienā es bieži jutos kā otrā plāna tēls – vidējais bērns vai ierindas darbinieks korporatīvajā vidē. Taču Kapusvētku rīkošana bija kaut kas, kur es biju centrālā figūra. Es biju tas, kurš uzturēja ģimenes kopību caur ikgadēju rituālu, kas patiesībā man pašam vairs nesniedza prieku, bet drīzāk radīja tukšuma sajūtu.
Kad pienākums sāk aizstāt mīlestību
Mēs bieži vien neapzināti sajaucam pienākuma sajūtu ar mīlestību. Mums no bērnības māca, ka mīlēt nozīmē klātbūtni, uzupurēšanos un gatavību darīt to, kas jādara, neprasot neko pretī. Dažreiz tā patiešām ir, taču manā pieredzē radās liela iekšēja plaisa tajā brīdī, kad šī uzupurēšanās kļuva par mehānisku un aizvainojuma pilnu procesu. Es trīsdesmit piecus gadus tērēju savus spēkus, dēvējot to par mīlestību pret dzimtu, lai gan iekšēji jutos iztukšots.
Šajos gados visi radinieki pierada pie šādas kārtības. Es biju tas “stabilais” punkts. Es jutos atbildīgs par to, lai dzimta nesajuktu, bet pašam šis process bija kļuvis par smagu slogu. Manā gadījumā darīt kaut ko tikai “tāpēc, ka vajag”, nevis aiz patiesas vēlmes, nozīmēja nevis mīlestības vairošanu, bet gan lēnu emocionālu nogurumu, ko neviens cits nemanīja.
Neredzamais fona darbs un tuvinieku gaidas
Viens no interesantākajiem novērojumiem ir tas, kā apkārtējie pierod pie tava darba. Viesi ienāk sētā, apsēžas pie balti klāta galda un bauda vakaru, pat neaizdomājoties, cik stundas ir pavadītas, pļaujot zāli, tīrot māju vai stāvot pie karstas plīts. Neviens nekad nejautāja: “Kā tu tiec ar to galā?” vai “Vai tev šogad nav par grūtu?”. Viņi vienkārši gaidīja rezultātu, pie kura bija pieraduši gadu desmitiem. Šī “pašsaprotamā” atbildība ir viens no smagākajiem slogiem, jo tā nemanāmi atņem tiesības pateikt, ka tev tas vairs nepatīk.
Gadu gaitā es pamanīju, ka pat mana tuvākā ģimene sāka uztvert šo dienu kā neizbēgamu dabas parādību. Es biju radījis ilūziju par perfektiem svētkiem, pilnībā uzupurējot savu mieru. Šī ilūzija galu galā kļuva par manu personīgo ierobežojumu, no kura es baidījos izkāpt, lai neizskatītos pēc cilvēka, kuram vairs nerūp dzimtas saites.
Klusums, kas atvēra acis
Tajā gadā, kad es nolēmu mielastu nerīkot, viss notika ļoti klusi. Es nerīkoju drāmas, nerakstīju aizvainotas ziņas un nevienu nepamācīju. Es vienkārši septembrī nesāku darīt to, ko darīju vienmēr. Es nesūtīju ziņas ar jautājumiem par to, kurš atbrauks un ko liksim galdā. Un tad notika neparedzamais – neviens neko nejautāja. Iestājās pilnīgs klusums.
Šis klusums man pateica vairāk nekā jebkuras sarunas. Tas apstiprināja manas bažas: radinieki nemīlēja šos svētkus tieši manis dēļ. Viņi tos mīlēja tāpēc, ka tā bija ērti. Mans ieguldījums viņiem bija kļuvis pilnīgi neredzams. Viņi baudīja gatavo rezultātu, pat neaizdomājoties, kādu enerģiju tas no manis prasa. Es sapratu, ka esmu bijis iesaistīts neapzinātā darījumā: es piedāvāju savu laiku pret sajūtu, ka esmu nepieciešams, bet otra puse šo laiku vienkārši patērēja, neapjaušot darījuma būtību.
Bailes pateikt “nē” un drosme mainīties
Kāpēc ir tik grūti pārtraukt tradīcijas, kas vairs nesniedz prieku? Daudzi baidās, ka tādā veidā viņi pievils senču piemiņu vai sagraus ģimenes saiknes. Taču manā pieredzē lielākās bailes bija no neērtām sarunām un iespējas zaudēt savu vērtību citu acīs. Tas ir liels izaicinājums – atzīt, ka tava vērtība nav mērāma pēc tā, cik daudz tu spēj izdarīt citu labā uz sava rēķina.
Kad es beidzot atteicos no šī pienākuma, es pirmo reizi sajutu, ka esmu izvēlējies savu mieru. Tas prasīja drosmi būt neizprotamam vai pat “sliktajam” kāda cita acīs. Taču tieši šis solis ļāva man ieraudzīt, kuras attiecības manā dzīvē ir balstītas uz patiesu vēlmi būt kopā un kuras – tikai uz ērtībām, ko es nodrošināju gadu no gada.
Jauna pieredze un atvieglojums
Tajā pirmajā gadā, kad mana sēta palika klusa, kāds no brāļiem ierosināja pēc kapiem visiem vienkārši aiziet uz vietējo krodziņu. Šī ideja tika uzņemta tik viegli, it kā mēs nemaz nepamestu 35 gadus senu ieradumu. Un tie Kapusvētki restorānā man bija vieni no skaistākajiem. Es redzēju mierīgus cilvēkus, man nebija jāuztraucas par traukiem vai plīti, un mēs beidzot tiešām sarunājāmies.
Tagad mēs šo tradīciju mainām. Reizēm dodamies ārā, reizēm uzņem kāds cits no dzimtas. Es pamanu, ka tagad es daudz vairāk novērtēju citu darbu, jo zinu, ko tas maksā. Daudzi cilvēki joprojām dara lietas, ko klusībā nevēlas, tikai tāpēc, ka nekad nav uzdevuši sev jautājumu – vai šis pienākums joprojām sniedz man gandarījumu vai tikai izsīkumu? Tomēr lielākās izmaiņas notika kādu laiku pēc tam…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
