— Jēga ir prast priecāties par vienkāršo. Patiesā veselība — tā ir spēja pamanīt sīkumus. Puķi ceļmalā. Sievietes smaidu. Siltu vakaru. Saulrietu. Un no rīta — prieku par to, ka atkal esi piecēlies, kusties, pats vari uzvārīt sev tēju.
— Šī sapratne, — viņš piebilda, — nenāca uzreiz. Tikai pēc tam, kad sieva devās mūžībā. Mēs kopā nodzīvojām sešdesmit gadus. Viņas aiziešana it kā apstādināja manu iekšējo skrējienu. Es sāku ievērot to, kam agrāk gāju garām. Saule. Debesis. Klusums. Sākumā bija grūti — ka tik daudz neesmu pamanījis. Bet pēc tam nāca pateicība — ka vispār esmu iemācījies to sajust. Tas man kļuva par dāvanu.
Viņš pastāstīja, ka viņam ir divi bērni. Dēls uzbūvējis māju, un katru rītu kopā ar tēvu iet rīta vingrojumos. Viņš daudz laika pavada pastaigās un lasot grāmatas. Mazbērni un mazmazbērni ir blakus un viņu atbalsta.
— Esmu nodzīvojis klusu un laimīgu dzīvi, — viņš teica. — Laba sieva, jauki bērni. Naudas bija — ne miljoni, bet pietiekami visam. Taču vissvarīgākais ir prasme pamanīt sīkumus. Jo, ja tu nemāki novērtēt mazo, nekad nepamanīsi arī lielo.
Viņš piecēlās, atvadījās un aizgāja. Es paliku uz soliņa, domājot. Sabiedrība no mums prasa lielus sasniegumus, augstus mērķus, grandiozus plānus. Motivācija, ambīcijas, panākumi — kļuvuši par ikdienu. Mēs dzirdam — esi vairāk, augstāk, ātrāk. Bet cilvēks vienkārši iekrīt šajā ritmā un aizmirst par sevi.
Un tad atmiņā nāk sena mongoļu vēlēšanās:
«Ļauj man nodzīvot klusu un nemanāmu dzīvi.»
Un šajos vārdos slēpjas patiesa dziļums. Tas nav par vājumā, ne par bezdarbību. Tas ir par izturību, par mieru, par iekšēju līdzsvaru. Bet noteikti ne par spožu ārējo panākumu.
Un varbūt tieši šeit ir īstā uzvara — dzīvot savu dzīvi klusumā, bet ar pateicību.
Un kā ir jums? Kā jūs redzat šo līdzsvaru? Dalieties savās domās komentāros — man būs ļoti interesanti uzzināt jūsu viedokli.
