Dzidra izgāja pensijā un bija pārliecināta, ka sāks dzīvot savam priekam. Galu galā – atpūtu pēc tik daudziem gadiem viņa bija pelnījusi, bet…
Nevarētu teikt, ka darbs būtu bijis fiziski pārāk saspringts. Drīzāk morāli. Viņa visu mūžu bija nostrādājusi par galveno grāmatvedi, un vienmēr bija noteikta atbildības zona. Tagad varēja uzelpot, šķiet, visās nozīmēs. Bet arī šeit atradās savas nianses.
– Jā, veikalos cenas ir pavisam augušas. Bez izbrīnas nevar paskatīties, – viņa ik pa laikam sūdzējās savai kaimiņienei Gaidai.
– Bet ko darīt? Nāksies pielāgoties. Tev par pensiju vēl grēks sūdzēties. Ar manu skolotājas pensiju vispār tālu netiksi, – tā atmeta ar roku.
Taču samierināties ar to Dzidra nedomāja. Galu galā – ne jau tāpēc viņa devās pensijā, lai dzīvotu nabadzībā.
– Meit, man vajag naudu. Tūkstošus divus, ja varētu. Pensijas nemaz nepietiek.
Atbildē Madara tikai skaļi nopūtās.
– Mamm, tu taču dzīvo viena un pensija tev ir pieklājīga. Kur tu to izšķied?
– Man taču jāmaksā par privātmāju, par produktiem, saimniecības lietām un citiem izdevumiem. Vai tu cenas veikalos redzēji? Ne jau es sēžu un tās izdomāju.
– Redzēju. Tāpēc tev vajag samazināt savas apetītes un dzīvot pēc līdzekļiem. Tu taču zināji, ka pensijā citādi nevar.
– Es nemaz tik daudz netērēju.
– Viss, kad tēriņi būs noregulēti, tad arī parunāsim. Man nav laika. Atā.
Kad Dzidra saņēma atteikumu no vecākās meitas, neatlika nekas cits kā vērsties pie dēla
– Mamm, par ko tu runā? Tu taču zini, ka man ir ģimene. Divi bērni, sieva ar prasībām, un viņi visi ir jāuztur. Starp citu, mana Gunta vēl arī no darba aizgāja pirms dažām dienām. Tāpēc ar naudu ir pavisam švaki. Tu piedod, bet palīdzēt nekādi neizdosies. Pats nezinu, kā dzīvosim no vienas algas, – viņš runāja nožēlas pilnā balsī.
To, ka ģimene nesen bija lidojusi atpūsties uz vienu no dārgākajiem kūrortiem, Dzidra lieliski zināja. Tomēr viņa to neatgādināja. Bērni savā starpā paspēja to visu apspriest, jo sazinājās diezgan labi.
– Viņa tev arī naudu prasīja? Cik šoreiz?
– 2 tūkstošus, bet es saku – man tik daudz nav. Gunta aizgāja no darba, un es viens velku ģimeni. Tu taču zini viņas raksturu, nekur ilgi neuzturas.
– Ak, nesaki ne vārda, Andri. Es mātei uzreiz teicu – padomā trīs simti reižu, pirms ej pensijā. Tagad sēž un nezina, par ko dzīvot, bet es brīdināju. Turklāt pati labprāt palīdzētu, bet tik daudz naudas aiziet mašīnai, personīgajām vajadzībām. Tu nevari iedomāties. – Madara sūdzējās brālim.
– Kāpēc ne? Pat ļoti labi iedomājos. Es arī palīdzētu, bet pats esmu uz sēkļa.
Tāpēc bērni arvien retāk sāka iegriezties pie Dzidras. Baidījās, ka māte atkal prasīs naudu. Tikai nevis pa telefonu, bet personīgi tiekoties, kur var vēl uztaisīt žēlabainu skatienu.
Ilgi gaidītā dzimšanas diena
Dzidra izmantoja bērnu padomu un sāka rūpīgi analizēt savus izdevumus. Kā bijušajai grāmatvedei viņai nebija grūti to izdarīt pareizi.
– Savādi, pērku visu pašu nepieciešamāko, bet nauda it kā izkūp gaisā. Tik un tā nekam nepietiek, – viņa raustīja plecus.
Tagad viņa visu pirka pēc akcijām un atlaidēm. Dažreiz tāpēc nācās kāpt tramvajā un braukt uz otru pilsētas malu. Labi, ka braukšana pensionāriem bija bez maksas. Madara un Andris pat iedomāties nevarēja, cik mātei ir grūti. Vai arī nemaz necentās par to domāt.
– Lūk, iekrāšu nedaudz un vismaz galdu uzklāšu saviem dārgajiem, – domāja māte.
Pēc trim mēnešiem Dzidra svinēja savu jubileju. Galds bija pieticīgs. Tāpēc ka produkti kļuva arvien dārgāki un pirkt delikateses viņai nebija iespējas. Viņa sacepa kartupeļus, uzlika uz galda vārītu vistu, sālījumus un vienkāršus cepumus.
– Mamm, kas tas ir? Tu vēl sauso paiku uz svētku galda būtu uzlikusi.
– Ak, nesaki ne vārda, māsiņ. Es domāju, ka šeit galds lūzīs no cienastiem. Vismaz paēdīšu sātīgi pēc darba, bet te nav kur īsti izvērsties…
Andris uzmeta tādu skatienu, it kā māte būtu viņu vēl apvainojusi.
– Piedodiet, mani dārgie bērni, kam pietika naudas.
– Tu atkal sāc? Mūžīgi tev visa par maz. Tu taču zini, ka mana Gunta joprojām nestrādā, es viens velku ģimeni. Cik varējām, jostas savilkām, bet te vēl tu ar savām pamācībām, – neapmierināti noteica dēls.
Tad Dzidra cerīgi paskatījās uz meitu.
– Bet kāds man ar to sakars? Tu lieliski zini, ka man arī ir ģimene un tēriņi nav mazi. Piedod, mamm, bet es tev jau sākotnēji teicu, ka no vienas pensijas tu neiztiksi.
– Sanāk, ka man vajadzēja strādāt līdz pašām beigām? Labi, nerunāsim par skumjo. Man taču šodien ir svētki. Sēdieties, tūlīt ēdīsim, – viņa aicināja bērnus pie galda.
– Tu piedāvā mums ēst šito? – Andris nevarēja rimties.
– Bet vai tad tas nav ēdiens?
– Mamm, nu mēs taču nedzīvojam deviņdesmitajos, lai tā svinētu svētkus. Labi, lai notiek, atvēršu maku un pasūtīšu picu. Rīt paņemšu papildu darbu. Izvēlies, kādu gribēsi.
– Man Peperoni, lūdzu, – tūlīt iesaucās priecīgā Madara.
Bet Dzidra viņus pārtrauca.
– Tā, stop. Svētki šodien ir man. Tāpēc nekādas picas nav jāpasūta. Ēdīsim to, ko esmu pagatavojusi. Vai, jūsuprāt, velti pie plīts tik ilgi stāvēju?
– Nē, tad sviniet bez manis. Šito es tiešām neēdīšu, – dēls pateica, apgriezās un aizgāja.
Madara palika, bet pateica, ka dzers tikai tēju, un to pašu bez cukura. Tad viņa ātri atrada iemeslu, lai pēc iespējas ātrāk dotos prom. Viņai nebija vēlēšanās sēdēt tādā ballītē. Labi vismaz, ka kaimiņiene Gaida ienāca apsveikt. Viņas ar Dzidru labi satika. Viņa arī dalīja ar kaimiņieni viņas svētkus, lai gan noskaņojums bija pavisam sabojāts.
Pagāja vēl daži mēneši
– Tu tiešām esi izlēmusi un nenožēlosi?
– Nenožēlošu. Lai domā, ko grib. Man jau ir vienalga, – Dzidra dalījās pārdomās ar Gaidu.
Madara zvanīja brālim.
– Andri, tu zini, ko mūsu māte izdomājusi?
– Klau, davai vēlāk. Man nav laika. Ar Guntu nopietna saruna.
– Pagaidīs tava Gunta, nekur nepaliks. Bet mātes māju tūlīt, skaties, pārdos. – teica māsa.
– Par ko tu runā?
– Māte taisās pārdot māju.
– Tas ir joks?
– Kādi vēl joki? Andri, es nopietni. Steidzami kaut kas jādara. Nedrīkst viņai to ļaut.
– Piekrītu. Rīkosimies.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
