Neskatoties uz bērnu pierunāšanu, Dzidra pārdeva privātmāju pilsētā un nolēma pārcelties uz laukiem, uz savas mātes dzimteni Latgalē, kur bija pavadījusi visu bērnību.
Nekādu nožēlu viņa neizjuta. Un ko gan žēloties? Pilsētā viņa tāpat nevienam nav vajadzīga. Bet tur viņai palika mājiņa, kas sen bija nolaista. Taču tagad viss mainīsies. Naudu no mājas pārdošanas tika nolemts ielikt kontā.
Kad viņa atgriezās dzimtajā ciemā, viņa satika savu pirmo mīlestību. Izrādās, Ojārs jau sen bija šķīries un dzīve ar bijušo sievu tā arī nebija izdevusies. Tā sanāca, ka ar laiku viņi sāka dzīvot kopā. Bet vēlāk vispār nolēma sarakstīties.
– Mūsu māte vecumdienās tiešām ir sajukusi. Mazākais, ka pilsētu pret laukiem nomainīja, kur nav nekādas civilizācijas. Vēl arī veci sev atradusi. – sašutusi bija Madara.
– Es pats esmu izbrīnīts un pat nezinu, ko teikt. Bet ja nu viņš pretendēs uz naudu no mājas pārdošanas? Viņš jebkurā gadījumā nav ar viņu tāpat vien un grib iedzīvoties. Nē, tā neies krastā. Mums tā nauda pienākas.
– Piekrītu, viņai ir pienākums ar mums dalīties. – māsa atbalstīja.
Pienākums dalīties
Madara un Andris atbrauca pie mātes ar veselu augļu grozu. Neredzēta dāsnuma izpausme. Tieši tā nodomāja Dzidra, skatoties uz šo visu ainu. Bet tad viss uzreiz nostājās savās vietās…
– Mamm, mēs te nolēmām tevi apciemot un uzzināt, kā esi iekārtojusies vecmāmiņas mājā, – teica Madara.
– Viss ir labi, – īsi atbildēja Dzidra.
Pēc viņas uzreiz varēja redzēt, ka bērnus viņa nesteidza aicināt mājā.
– Mamm, bet par cik tu to māju pārdevi? – painteresējās Andris.
– Kāda tam nozīme? – māte uzreiz kļuva piesardzīga.
Lai gan viņa jau sākotnēji zināja, ka ir kāds āķis un tāpat vien viņas bērni nebrauktu uz tādu nomali.
– Nu, kā tad, mēs taču esam viena ģimene un mums jādala viss savā starpā, vai ne, Madara?
– Protams, – tā apstiprināja.
Tad Dzidra uzreiz nolēma visu salikt pa plauktiņiem, lai bērniem nebūtu pat viltus cerību.
– Sāksim ar to, ka tad, kad man vajadzēja, neviens no jums man nepalīdzēja. Ne par māju samaksāt, ne produktus nopirkt. Dzimšanas dienu ar mani nosvinēja Gaida. Bet tagad par mani rūpējas Ojārs. Kur jūs bijāt visu šo laiku, kad man vajadzēja palīdzību, man nav ne jausmas. Tāpēc nekādu naudu jūs nesaņemsiet.
– Bet…
– Zinu, Madara, tev ir dārga mašīna un benzīns daudz tērējas. Bet tu turies, kaut kā izturēsi. Bet ja ne, tad sabiedriskais transports vienmēr kursē.
Tad viņa paskatījās uz Andri.
– Tev Gunta nestrādā, bet atpūsties jūs tik un tā braucat. Noteikti jau ceļojumu esat nopirkuši. Ja pēkšņi nepietiks, tad tu piespied viņu strādāt.
Andris klusēja, bet māte vēl piebilda:
– Un jā, samaziniet savu apetīti. Bet, ja pavisam švaki būs, tad varbūt arī parunāsim.
Kopš tā laika bērni Dzidrai nav zvanījuši un pat nav braukuši ciemos. Acīmredzot sekoja viņas padomam vai stipri apvainojās. Viņu tas gan vairs neuztrauca. Jo katrs saņēma pēc nopelniem.
(raksta pirmā daļa ir pirmajā lapā – spied ATPAKAĻ)
