— Tante Liene, vai jums ir bērni? — pajautāja jaunākais, kad viņi pusdienoja.
— Nē, — smaidīja Liene. — Kāpēc jautā?
— Tāpat vien. Jūs esat forša. Mamma mums vienmēr darbā, bet tētis… — viņš apklusa, — tētis tagad dzīvo citur.
— Nevajag, — ātri iestarpināja otrs puika, uzmetot brālim brīdinošu skatienu.
Valentīna smagi nopūtās, lejot tēju krūzītēs.
— Tāpēc arī sūtīja vasarā pie manis. Domāju, ka arī meitenei vajadzīgs miers — viņu mammai.
Viņa taču pati nesen bija līdzīgā situācijā.
— Valentīna, — viņa klusi sacīja, — varbūt es visu vasaru braukšu pie jums brīvdienās? Žogs taču liels, ar vienu reizi nepietiks. Un ar puikām arī varēs ko padarīt.
Vecmāmiņas acīs varēja manīt neviltotu prieku.
— Ak, mīļā mana… Vai tad es atteikšos? Tikai tu, bērns, sevi nepārslogo, jāatpūšas arī.
Tā sākās vasara, kuru Liene nekad neaizmirsīs. Katru sestdienu viņa brauca uz Valentīnas vasarnīcu. Pamazām žogs tika pilnībā salabots un nokrāsots. Bet tas izrādījās tikai sākums. Nākamais darbs bija vecā veranda, kas arī prasīja remontu. Pēc tam — dārzs, kur vajadzēja uzstādīt jaunas balsta kājas tomātiem. Ar katru nedēļu Liene arvien vairāk iegrima šajā mierīgajā lauku dzīvē.
Puikas viņai pieķērās. Vakaros viņi sēdēja trijatā uz svaigi nokrāsotās verandas, un Liene stāstīja par savu dizaineres darbu, rādīja projektu skices. Jaunākais īpaši ieinteresējās un pats sāka zīmēt māju plānus.
— Tante Liene, vai tiešām jebkurš var kļūt par dizaineru? — viņš reiz jautāja.
— Protams. Galvenais — ļoti gribēt un daudz mācīties.
— Tad es noteikti būšu. Un uzcelšu mammai jaunu māju, lai viņa vairs nebēdātos par dzīvokli, ko tētis sev atstāja.
Liene apskāva viņu ap pleciem. Cik gan pieaudzis viņš ir savos desmit gados…
Valentīna vēroja viņu draudzību ar klusu prieku.
— Zini, Lienīt, — viņa reiz sacīja, kad palika divatā virtuvē. — Es visu mūžu ticēju, ka labais atgriežas. Redzi, arī tev tas atgriezās — tu pie manis atbrauci parādu atdot, bet pati te tik daudz izdarīji! Un maniem puikām cik daudz uzmanības veltīji. Tas ir vērtīgāk par jebkuru naudu.
— Nē, ko jūs, — samulsa Liene. — Man pašai te labi. Es it kā… atkal esmu es pati. Pēdējo pusgadus tikai eksistēju — darbs, mājas, darbs, mājas. Bet te — cits gaiss, citi cilvēki…
— Tieši tā, bērniņ. Mēs visi viens otram esam vajadzīgi. Vienam grūti — palīdzi, rīt cits tev palīdzēs. Tā arī dzīvojam — labestības ķēdē.
Augusta beigās Māris atbrauca apskatīt rezultātu.
— Nu, klausies! — viņš svilpoja, aplūkodams teritoriju. — Es domāju, tu tikai žogu salabosi, bet te viss pilnīgi pārvērties.
— Liene mums izrādījās īsts meistars, — ar lepnumu paziņoja Valentīna. — Zelts, ne sieviete!
— Starp citu, Liene, — Māris izvilka telefonu. — Atceries, toreiz rindā vēl viena sieviete stāvēja? Tā, kas tevi arī aizstāvēja?
— Jā, atceros miglaini.
— Tā lūk, viņa ir mana kaimiņiene — Irita. Viņai tagad dzīvoklī remonts, meklē dizaineri. Es viņai par tevi pastāstīju — ka tu esi dizainere. Negribi iepazīties?
Tā no vienas nejaušas satikšanās izauga vesela ķēde. Irita patiešām pasūtīja pie Lienes projektu. Darbs bija interesants, radošs, pilnīgi citāds nekā tie garlaicīgie biroju nami, ar kuriem bija nodarbojusies pēdējā laikā. Pēc tam Irita ieteica viņu savai draudzenei. Pēc tam vēl vienai. Rudenī viņai jau bija vairāki privāti pasūtījumi, un viņa nopietni sāka domāt par sava uzņēmuma atvēršanu.
— Redzi, kā dzīvē mēdz būt, — smaidīja Valentīna, kad Liene pastāstīja par saviem plāniem. — Viena rinda veikalā — un dzīve pilnīgi mainījusies.
— Ziniet, es bieži domāju, bet ja es toreiz nebūtu aizmirsusi maku? Vai ja jūs nebūtu piedāvājusi palīdzību? Nekas no tā visa nebūtu noticis.
— Nedomā, mīļā. Viss, kas notiek, ir uz labu. Vienkārši dažkārt vajadzīgs laiks, lai to saprastu.
Ziemā, kad uzsniga pirmais sniegs, Liene iegāja tajā pašā veikalā. Rinda bija īsa — tikai trīs cilvēki. Priekšā stāvēja jauna māmiņa ar mazu meitenīti uz rokām. Bērns čīkstēja, sieviete izskatījās nogurusi.
— No jums astoņi eiro un 20 centi, — paziņoja kasiere.
Sieviete ielika roku somā un izbālēja.
— Es… es mājās aizmirsu karti. Domāju, ka paņēmu… Dievs, kā gan tā.
Bērns sāka čīkstēt vēl skaļāk. Aizmugurē neapmierināti cilvēki.
— Varbūt aiziesiet atnest? — piedāvāja kasiere.
— Es esmu no otras pilsētas malas…
Liene paspēra soli uz priekšu.
— Cik pietrūkst?
Sieviete pārsteigta paskatījās uz viņu.
— Astoņi eiro 20 centi, bet es nevaru…
— Varat, — pasmaidīja Liene pasniedzot banknoti kasierei. — Atdosiet, kad tiksimies. Es te bieži iepērkos.
Jaunās mātes acis iemirdzējās.
— Paldies jums milzīgs! Kā jūs sauc? Es noteikti atdošu!
— Liene, — viņa iepazīstināja. Tikai nesteidzieties. Nauda no manis nekur neaizbēgs.
Izejot no veikala, viņa atskatījās. Sieviete runāja ar bērnu, kasiere smaidīja, un rinda jau bija izklīdusi. Parasts vakars parastā veikalā. Bet kas zina — varbūt pēc pusgada šī jaunā māmiņa atcerēsies šo gadījumu un arī kādam palīdzēs?
Liene pasmaidīja un devās pa sniegoto ielu pie mašīnas. Kabatā gulēja telefons, uz ekrāna iemirdzējās ziņa no Valentīnas:
“Lienīt, vai sestdien atbrauksi? Puikas jautā, kad būsi. Grib parādīt savus jaunus māju zīmējumus.”
Dzīve tiešām bija mainījusies. Un viss sākās ar to pašu rindu, kur sveša sieviete sniedza palīdzīgu roku, neprasot neko pretī. Vienkārši tāpēc, ka tā ir pareizi. Jo cilvēkiem ir jāpalīdz cits citam.
Liene uzrakstīja atbildi:
“Noteikti atbraukšu. Un cepšu pīrāgu.”
Sniegs čīkstēja zem kājām, vējš pluinīja matus, bet dvēselē bija silti un gaiši. Pirmo reizi pēc ilga laika nākotne vairs nebiedēja, bet priecēja. Priekšā gaidīja jauni projekti, jaunas tikšanās, jaunas iespējas. Un tas viss — pateicoties vienam vienkāršam likumam: palīdzi cilvēkiem, un dzīve noteikti atlīdzinās tev ar to pašu.
