Līga aiznesa veco dīvānu uz izgāztuvi, bet viņas vīrs Raimonds vienkārši juka prātā, kliedzot: “Tu izmeti plānu?!” Kad Raimonds ienāca viesistabā un ieraudzīja tukšo vietu, viņa seju pāršalca šausmas. “Lūdzu, saki, ka tu neesi…” viņš iesāka, bet bija jau par vēlu.
Es lūdzu Raimondu atbrīvoties no tā vecā dīvāna jau vairākus mēnešus. “Raimond,” es teicu, “kad tu to dīvānu beidzot izvedīsi? Tas jau gandrīz brūk!” “Rīt,” viņš nomurmināja, nepaceldams acis no telefona. Vai dažreiz: “Nākamnedēļ. Zvēru, šoreiz tiešām.” Tomēr rītdiena tā arī nepienāca.
Tāpēc pagājušajā sestdienā, redzot, ka tās sapelējušās mēbeles turpinās aizņemt pusi no mūsu viesistabas vēl vienu nedēļu, es beidzot padevos. Es iznomāju furgonu, pati to izvilku ārā un aizvedu tieši uz izgāztuvi. Kad atgriezos, biju diezgan lepna par sevi. Kad Raimonds atnāca mājās, viņš tikko paspēja ieiet pa durvīm, kad viņa acis iepletās, ieraugot jauno dīvānu, ko biju nopirkusi. Uz mirkli man šķita, ka viņš man pateiksies vai vismaz pasmaidīs.
Bet tā vietā viņš apstulbis palūkojās apkārt. “Pagaidi… kas tas ir?” viņš jautāja. Es pasmaidīju un norādīju uz dīvānu. “Pārsteigums! Beidzot atbrīvojos no tā briesmoņa. Izskatās lieliski, vai ne?” Viņa seja nobālēja, un viņš uzlūkoja mani, it kā es būtu pastrādājusi ko sliktu. “Tu aiznesi veco dīvānu… uz izgāztuvi?” “Nu, jā,” es teicu, pārsteigta. “Tu teici, ka to izdarīsi jau vairākus mēnešus, Raimond. Tas bija nepareizi!”
Viņš izvalstīja acis, panika atspoguļojās viņa sejā. “Vai tu esi nopietna? Tu izmeti plānu?!” “Kādu plānu?” es jautāju. Viņš dziļi ievilka elpu, pie sevis kaut ko murminot. “Nē, nē, nē… Tas nevar būt…” “Raimond!” es pārtraucu, arī sākot panikot. “Par ko tu runā?” Viņš paskatījās uz mani, acis bija baiļu pilnas. “Es… Es nevaru paspēt izskaidrot. Uzvelc apavus. Mums jāiet. Tūlīt.”
Manā vēderā savilkās kamols, kamēr es tur stāvēju, cenšoties saprast. “Kur mēs ejam?” “Uz izgāztuvi!” viņš iesaucās, dodoties pie durvīm. “Mums tas jāatgūst, kamēr vēl nav par vēlu.” “Par vēlu kam?” es sekoju viņam, pilnīgi apjukusi. “Raimond, tas ir tikai dīvāns. Dīvāns ar pelējumu un salauztām atsperēm! Kas tajā var būt tik svarīgs?” Viņš apstājās pie durvīm un pagriezās. “Tu man neticēsi, ja es tev teikšu.”
“Pamēģini,” es atbildēju, sakrustojot rokas. “Es labprāt saprastu, kāpēc tu tik izmisīgi vēlies rakties miskastē dīvāna dēļ.” “Es izskaidrošu pa ceļam. Vienkārši uzticies man,” viņš teica, satvēra durvju rokturi un paskatījās pār plecu. “Tev man jāuzticas, labi?” Tā skatiena, ko viņš man veltīja, dēļ man pār muguru pārskrēja aukstums.
Brauciens uz izgāztuvi pagāja klusumā. Es nemitīgi uzmetu skatienu Raimondam, bet viņš bija koncentrējies uz ceļu, cieši turot stūri. Es nekad nebiju viņu redzējusi tādu, pilnībā panikā, un viņa klusums tikai pastiprināja spriedzi. “Raimond,” es beidzot pārtraucu klusumu, bet viņš pat nepakustējās. “Vai tu vari vienkārši… pateikt, kas notiek?” Viņš pakratīja galvu, tik tikko uzmetot man skatienu. “Tu redzēsi, kad mēs tur nonāksim.” “Ko es redzēšu?” es turpināju, balsī parādījās aizkaitinājums.
“Vai tu saproti, cik tas izklausās traki? Tu atvedi mani šeit dīvāna dēļ. Dīvāna, Raimond!” “Zinu,” viņš nomurmināja, uz mirkli paskatoties uz mani, tad atkal pievēršoties ceļam. “Zinu, tas izklausās traki, bet tu sapratīsi, kad mēs to atradīsim.” Es sakrustoju rokas un stāvēju klusumā, līdz mēs piebraucām pie izgāztuves. Raimonds izlēca, pirms es paspēju kaut ko pateikt, un metās pie vārtiem, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīve.
Viņš apturēja vienu no darbiniekiem un lūdzošā tonī teica: “Lūdzu. Mana sieva šeit kaut ko atnesa agrāk. Man tas jāatgūst. Tas ir ļoti svarīgi.” Darbinieks pacēla uzaci, ar šaubām mūs nopētot, bet kaut kas Raimonda sejā, šķiet, viņu pārliecināja. Ar smagu nopūtu viņš mūs ielaida. “Labi, draugs. Bet labāk pasteidzies.”
Raimonds metās uz priekšu kā apsēsts, viņa acis skenēja katru atkritumu kaudzi, it kā tur slēptos neizsakāmas bagātības. Man bija neērti tur stāvēt, līdz potītēm atkritumos, un vērot, kā mans vīrs rakņājas izmesto lietu kaudzēs.
Pagāja ilgs laiks, pirms Raimonda galva pēkšņi pacēlās, viņa acis iepletās. “Re kur!” viņš kliedza, norādot. Viņš pieskrēja, gandrīz metoties virsū mūsu vecajam dīvānam, kas gulēja uz sāniem kaudzes malā. Nedomājot ne mirkli, viņš to apgrieza, rokas ielīda mazā spraugā caurajā apdarē. “Raimond, kas—” es sāku, bet tad ieraudzīju, kā viņš izvilka saburzītu, nodzeltējušu papīra lapu, kas bija trausla un laika nodilusi. Tā izskatījās necila — tikai veca lapa ar izbalējušiem, nevienādiem burtiem. Es skatījos uz to, pilnīgi apjukusi.
“Šis?” es jautāju, neizpratnē. “Tas viss… šī dēļ?” Bet tad es paskatījos uz viņa seju. Viņš lūkojās uz to lapu kā uz atbildi visiem jautājumiem.
Raimonda rokas trīcēja, viņa acis bija sarkanas un emociju pilnas. Es paliku kā iemūrēta, nezinot, ko darīt vai teikt. Piecus gadus, kopš mēs bijām kopā, es nekad nebiju viņu redzējusi tādu — pilnībā salauztu, satverot to saburzīto papīra lapu kā visvērtīgāko, ko viņš jebkad bija turējis.
Viņš dziļi ievilka elpu, skatoties uz papīru ar atvieglojuma un rūgtuma sajauktu sejas izteiksmi. “Šis… šis ir plāns, ko mēs ar brāli uzzīmējām,” viņš beidzot teica, viņa balss bija aizsmakusi. “Tā ir mūsu mājas karte. Mūsu… slēptuves.” Es pamirkšķināju, uzmetot skatienu papīram, ko viņš turēja tik uzmanīgi. No šāda attāluma tas izskatījās kā izbalējuši bērnu ķēpājumi. Bet, kad viņš to pastiepa man, viņa seja bija izrakstīta ar izmisumu, viņš pasniedza man lapu, un es ieskatījos tuvāk.
Tā bija zīmēta ar krāsu zīmuļiem, ar ķeburainu rokrakstu un nedaudz multfilmai līdzīgu telpu un platību karti, plānu mājai, kurā mēs šobrīd dzīvojām. Telpas bija parakstītas: “Raimonda patvērums” zem kāpnēm, “Jāņa pils” bēniņos un “Spiegu štābs” pie krūma pagalmā. “Jānis bija mans mazākais brālis,” viņš nočukstēja, tik tikko savaldot emocijas. “Mēs slēpām šo karti dīvānā kā… tā bija mūsu ‘slepenā vieta’.” Viņa balss tik tikko bija dzirdama, viņš bija iegrimis atmiņās, kas, šķiet, viņu bija pārņēmušas.
Es skatījos uz viņu, mēģinot salikt kopā visus šīs negaidītās informācijas gabaliņus. Raimonds nekad nebija pieminējis brāli — ne reizi.
Viņš norija, viņa skatiens bija kaut kur tālu. “Kad Jānim bija astoņi… notika negadījums pagalmā. Mēs spēlējām spēli, ko bijām izdomājuši.” Viņš apvaldīja šņukstu, un es redzēju, cik smagi viņam bija turpināt. “Man vajadzēja viņu pieskatīt, bet es novērsos.” Mana roka pārslīdēja pāri lūpām, viņa vārdu smagums gāzās pār mani. “Viņš kāpa kokā… pie mūsu Spiegu štāba,” viņš teica ar tik tikko manāmu rūgtu smaidu lūpu kaktiņos. “Viņš… viņš paslīdēja.” “Ak, Raimond…” es nočukstēju, mana balss pati trīcēja. Es sniedzos pēc viņa rokām, bet viņš šķita pazudis pagātnē.
“Es vainoju sevi,” viņš turpināja, viņa balss lūza. “Vēl joprojām vainoju sevi katru dienu. Šī karte… tā ir viss, kas man no viņa ir palicis. Visas tās mazās slēptuves, ko mēs kopā veidojām. Tā ir… tā ir pēdējā viņa daļa.” Viņš noslaucīja seju ar piedurkni, bet emocijas tāpat nerimās. Es viņu apskāvu, cieši pievelkot sev klāt, sajūtot viņa sāpes katrā šņukstā, kas satricināja viņa ķermeni. Tas nebija tikai dīvāns. Tā bija viņa saikne ar bērnību, ko viņš bija zaudējis — un ar brāli, ko vairs nevar atgūt.
“Raimond, es nezināju. Man ir tik ļoti žēl,” es teicu, cieši viņu turot. Viņš saraustīti ievilka elpu, noslaukot seju. “Tā nav tava vaina. Man vajadzēja tev pastāstīt… bet es negribēju atcerēties, kā es visu sabojāju. Zaudēt … šķita, ka es nekad nevarēšu neko labot.” Viņa balss apklusa, un viņš uz ilgu, klusu minūti aizvēra acis. Beidzot viņš izelpoja, lēnām, ar atvieglojumu, un uzdāvināja vāju, gandrīz apmulsušu smaidu. “Ejam. Braucam mājās.”
Atpakaļceļš bija kluss, bet citādi kluss. Starp mums bija vieglums, it kā mēs būtu atveduši kaut ko vērtīgu, pat ja tas bija tikai papīra gabals. Pirmo reizi es jutu, ka esmu sapratusi to apslēpto viņa daļu, to, ko viņš bija glabājis zem daudziem klusuma gadiem.
Lasi vēl: Ko nevajadzētu darīt 1. decembrī – dienā, kad Visums piepilda vēlmes, bet ne visas
Pagāja laiks, un māja piepildījās ar jaunām atmiņām un mazām smieklu atbalsīm, kas nesa siltumu katrā stūrī. Pēc dažiem gadiem, kad mūsu bērni bija paaugušies un sāka saprast, Raimonds tos apsēdināja blakus un, turot rokās ierāmēto karti, pastāstīja viņiem stāstu par “slēptuvēm” un “slepenajām vietām”, ko viņš un Jānis bija izveidojuši. Es stāvēju durvīs, vērojot, kā viņu acis piepildās ar brīnumu, viņi bija aizrāvušies ar šo noslēpumu no sava tēva dzīves.
Kādu pēcpusdienu es atradu bērnus izklīdušus uz viesistabas grīdas ar zīmuļiem un krāsu pildspalvām, zīmējot savu “karti”. Viņi uzlūkoja mani, priecīgi. “Skaties, mammu! Mums ir sava mājas karte!” mans dēls iesaucās, paceļot viņu meistardarbu. Uz tās bija parakstītas viņu pašu slēptuves — “Slepenā mītne” skapī, “Pūķa ala” pagrabā.
Raimonds pienāca klāt, viņa acis mirdzēja, skatoties uz viņu radīto. Viņš pietupās blakus viņiem, maigi virzot pirkstu pa līnijām, it kā viņi nejauši būtu atdevuši viņam vēl vienu mazu daļiņu no tā, ko viņš bija zaudējis. “Izskatās, ka jūs turpināt tradīciju,” viņš teica, viņa balss bija silta. Mūsu dēls paskatījās uz viņu, acis mirdzot. “Jā, tēt. Tas ir mūsu plāns… tāpat kā tev.”
