Kad es biju uzklausījusi Zigmāru, Kārli un Raiti, manā prātā viss sakārtojās citādāk. Izrādās, ka tie vīrieši, kuri šķietami mierīgi bauda savu vientulību, patiesībā nēsā sevī milzīgu devu nedrošības. Tās ir rētas no iepriekšējām attiecībām un no sabiedrības spiediena, kurā vīrietim vienmēr jābūt “uzvarētājam”.
Klusēšana, kas neļauj satikties
Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka mēs nerunājam par to, kas mūs tiešām uztrauc. Zigmārs klusējot meklē zīmes, vai viņu atkal neizmanto kā bankomātu.
Kārlis neuzdrošinās pateikt, ka viņam ir svarīgas viņa robežas un miers. Raitis baidās, ka viņa sirsnība un zināšanas nav nekas, salīdzinot ar dārgu auto, lai gan patiesībā kāda sieviete meklē tieši tādu cilvēku kā viņš.
Mēs visi esam ieslēgušies savos aizsargmūros. Šis marta sākums ar savu sauli un reizē vēsumu ir īstais laiks, lai nedaudz nolaistu tos mūrus zemāk. Varbūt mums nav vajadzīgs kāds, kurš ir perfekts un “sasniegušais”. Mums ir vajadzīgs kāds, kurš saprot mūsu bailes un neliek mums par tām kaunēties.
Vai ir iespējams sākt no jauna
Šīs sarunas man iemācīja, ka iepazīšanās pēc četrdesmit nav par “labākā varianta” atrašanu. Tas ir par drosmi būt atklātam. Kad mēs lietotnē redzam svešu cilvēku, mēs bieži vien uz viņu projicējam savu rūgto pieredzi, neredzot viņu pašu.
Zigmārs varētu satikt sievieti, kura novērtē viņa darba mīlestību, nevis bankas kontu. Kārlis varētu atrast kādu, kurai arī patīk miers, un viņi varētu mierīgi dzīvot, cienot viens otra telpu. Savukārt Raitim vajadzētu saprast, ka skolotājs ar siltu sirdi ir simtreiz vērtīgāks par cilvēku, kuram nav laika sarunai.
Es vairs neatveru tās lietotnes ar to smago sajūtu kā agrāk. Tagad, kad es zinu, ka vīrieši otrpus ekrānam jūtas tikpat nobijušies kā es, man kļuva vieglāk. Mēs visi esam tikai cilvēki, kuri mēģina atrast nedaudz siltuma šajā pasaulē.
Bailes tikt nepieņemtam vai zaudēt savu komfortu – tie visi ir tikai prāta radīti tēli. Patiesībā dzīve notiek šeit un tagad. Un, ja mēs neuzdrošināsimies paspert to vienu mazo solīti pretī otram, mēs tā arī paliksim katrs savā ideālajā kārtībā vai savā Pierīgas mājā, klausoties pavasara vējā.
Vai viņu iemesli ir vērā ņemami? Jā, tie ir īsti. Bet vai tie ir pietiekami, lai atteiktos no iespējas vēlreiz būt laimīgam? Man šķiet, ka nē.
