Atgriezties no darba piektdienās Marta mīlēja visvairāk. Ne tāpēc, ka priekšā bija brīvdienas, kas visbiežāk pārvērtās ģenerāltīrīšanā un ēst gatavošanā visai nedēļai uz priekšu
Bet tāpēc, ka tieši šajā laikā, ap pieciem vakarā, viņu vecajā “staļinkā” pašā Rīgas centrā valdīja īpaša, dzidrā klusuma atmosfēra. Vīrs Gatis, lielas firmas pārdošanas menedžeris, piektdienās vienmēr kavējās uz “piecu minūšu sanāksmi”, kas nemanāmi pārvērtās kolēģu pasēdēšanā vakaros. Bērnu viņiem nebija, un šī pusotra līdz divas stundas vientulības Martas dzīvē, kura bija lasītavas vadītāja apgabala bibliotēkā, bija īsts dārgums.
Viņa varēja nesteidzoties pārģērbties mājas halātā, uzvārīt stipru tēju ar timiānu, kuru pirka tirgū no runātīgas vecmāmiņas, un apsēsties pie loga ar grāmatu rokās — loga, kas raudzījās uz klusu, zaļu pagalmu. Šajos brīžos četrdesmit astoņus gadus vecā Marta jutās gandrīz laimīga. Viņa iztēlojās viņu nākotnes vasarnīcu pie upes — mazu, bet mājīgu namiņu, par kuru viņi sapņoja gandrīz desmit gadus. Tur viņa iekārtos īstus puķu dārzus, pie loga noliks šūpuļkrēslu un stundām ilgi lasīs grāmatas, klausoties tikai lapu čaboņā un putnu čalās.
Gatis pats nodarbojās ar celtniecību — viņam vispār patika visu darīt pašam, neiesaistot sievu “vīriešu darīšanās”. “Mīļā, tavs uzdevums ir radīt mājīgumu, bet mans — celt stiprumu. Nesabojā savu zinātnisko galvu ar visādām tāmju un naglu lietām,” viņš mēdza teikt, un Marta paklausīgi piekrita. Šīs lietas viņai patiešām bija svešas, un viņa uzticējās vīram bez ierunām.
Taču tajā piektdienā viss aizgāja citādi. Jau pusdienlaikā Marta gribēja atprasīties no darba. Viņas kolēģe un sena draudzene, gudrā un asprātīgā Irita, ieraudzījusi viņas seju, noteica kategoriski:
— Tā, marš uz mājām. No tevis tagad tikpat liela jēga kā no kazas piena. Atpūtīsies — un vakarā būsi cilvēks. Es tevi piesegšu.
Marta sakrāmēja somu un devās mājup. Viņa jau priekā iedomājās, kā ieies siltā vannā un ielīdīs zem segas. Klusums. Šodien viņai būs nevis pusotra, bet veselas piecas stundas viena. Greznība!
Atslēga atslēgas caurumā pagriezās neparasti viegli, it kā durvis būtu aizslēgtas nevis uz diviem, bet tikai uz vienu apgriezienu. Marta iegāja priekšnamā un apstājās. No viesistabas atskanēja smiekli. Ne skaļi, bet pieklusināti. Sievietes smiekli, kas saplūda ar viņas vīra Gata zemo balsi. Gatis… mājās? Trijos dienā?
Viņa klusi novilka kurpes, noliekot tās uz paklājiņa tik uzmanīgi, it kā baidītos pamodināt kādu. Uz pakaramā karājās sveša, spilgti sarkana jaka, bet uz grīdas stāvēja lakoti puszābaki uz ļoti augsta papēža. Marta tos atpazina. Tā bija Žannas apavu pāris — viņu kaimiņienes no piektā stāva. Iespaidīga, skaļa blondīne, nesen šķīrusies un, pēc runām, “aktīvos meklējumos”. Pāris reižu viņa bija nākusi pie viņiem — te pēc sāls, te pēc urbja kārtējam kavalierim — un katru reizi Marta viņai blakus jutās kā pelēka pele.
No viesistabas atskanēja glāžu šķindoņa un Žannas rotaļīgā balss:
— Gati, tu esi vienkārši ģēnijs! Tā visu izdomāt… Un tava sieva taču neko nepamanīs?
Tas bija par viņu.
— Mana Marta? — slinki noteica Gatis, un viņa balsī skanēja tāda augstprātība. — Viņa tālāk par savām grāmatām neko neredz. Es viņai pateikšu, ka celtniecības materiāli maksāja vairāk, un viņa noticēs. Viņa domā, ka es viņai tur pili ceļu… naiva. Toties, Žann, iedomājies: vasara, jūra, šašliks… un nekādu garlaicīgu sarunu par putekļainiem foliantēm.
Vasaras māja. Viņu kopīgais sapnis. Viņas sapnis. Viņš to ceļ ne viņai. Viņa aizvēra acis. Bija jārīkojas. Sarīkot traci? Marta iztēlojās šo ainu. Viņa neprata tā. Viņa iedomājās Gata pašapmierināto seju, viņa augstprātīgo smaidu. Iedomājās Žannas uzvaras pilno skatienu. Nē. Viņa viņiem šādu prieku nedos.
Viņa lēni, uz pirkstgaliem atkāpās atpakaļ, pie izejas. Uzvilka kurpes, cenšoties nesasit pa grīdu papēžus. Klusi pagrieza atslēgu un aizvēra aiz sevis durvis. Tikai uz kāpņu telpas viņa beidzot izelpoja. Viņa nogāja pagalmā un apsēdās uz soliņa zem vecas liepas. Svētā vienkāršība. Naivā.” Šie vārdi dauzījās galvā kā sagūstīti putni.
Divdesmit pieci laulības gadi. Divdesmit piecus gadus viņa viņam gatavoja mīļākās kotletes, gludināja kreklus bez nevienas krokas, klausījās viņa bezgalīgos monologus par stulbiem padotajiem un ģeniālām idejām. Viņa bija viņa aizmugure, viņa osta, viņa ērtā, paredzamā Matna. Bet viņš… Viņš vienkārši izmantoja viņas “svēto vienkāršību”. Un vasarnīca — viņas stikla sapnis par klusumu un vijolītēm uz palodzes — izrādījās tikai dekorācija viņa jaunajai dzīvei. Ar citu sievieti.
Cik ilgi viņa tur sēdēja, Marta nezināja. Pagalmu pakāpeniski piepildīja bērnu balsis, kaimiņu soļi, kas atgriezās no darba. Viņa pacēla galvu un ieraudzīja, kā no viņu kāpņu telpas iznāk Žanna. Viņa gāja, šūpojot gurnus, uz sejas spēlējās pašapmierināts smaids. Pēc pāris minūtēm trešā stāva logā iedegās gaisma. Gatis bija mājās. Gaidīja savu “svēto” no darba.
Marta piecēlās. Nāca dīvaina, auksta un skaidra apņēmība. Viņa šodien vairs neatgriezīsies tajā dzīvoklī. Viņa pagriezās un devās projām no pagalma, promenādes virzienā. Viņai vajadzēja padomāt. Ne par to, bet par to, ko darīt tālāk. Jo pēdējā šajā stāstā smiesies noteikti ne Žanna.
Brīvdienas pagāja kā miglā. Marta nakšņoja pie Iritas, samelodama kaut ko neskaidru par pēkšņu cauruļu remontu. Gatis nemitīgi zvanīja. Sākumā viņa ziņas bija satrauktas: “Kur tu? Es uztraucos!”, pēc tam: “Tu vari atbildēt uz zvanu? Kas tās par bērnišķībām?”, bet beigās — : “Kad būsi pastaigājusies — nāc mājās. Es pats sev vakariņas negatavošu.” Marta tās lasīja ar atsvešinātu interesi, it kā tās būtu adresētas kādai citai. Emocijas bija izdegušas — palicis tikai auksts aprēķins.
Pirmdienā bibliotēkā viņa pienāca pie Iritas.
— Man vajag tavu padomu. Ne kā draudzenei, bet kā cilvēkam ar skaidru galvu.
Viņa izstāstīja visu — par Žannu, par sarunu, par vasarnīcu. Irita klausījās klusi, nepārtraucot, tikai viņas tievās lūpas kļuva aizvien ciešāk saspiestas.
— Skaidrs, — teica viņa, kad Marta beidza. — Klasika. Vecs kucēns nolēma atjaunot dzīvi uz tava rēķina. Kā ar dokumentiem?
— Ko tu domā? — nesaprata Marta.
— Tieši tā. Vasarnīca. Zeme uz ko ir reģistrēta? Kā tiek būvēts nams? Ir kādi līgumi, čeki — kaut kas pie tevis?
Marta apmulsusi paraustīja plecus.
— Gatis visu kārtoja… Teica, lai nejaucos. Zemesgabalu mēs pirkām sen, kādus astoņus gadus atpakaļ. Laikam naudu pievienoja mans tēvs, kad pārdeva savu dzīvokli, pirms pārcēlās pie mums… Pēc tam viņš aizgāja. Es neatceros, kā mēs to noformējām. Bet čekus… Gatis teica, ka viss esot viņam mapē.
Irita smagi nopūtās un paskatījās uz Martu tā, kā skatījās uz neapdomīgiem lasītājiem, kas mēģināja no lasītavas iznest retu grāmatu.
— Marta, tu esi vai nu vai svētā vai kas ar tevi, kas būtībā ir viens un tas pats. Atceries: mīlestība nāk un aiziet, bet nekustamais īpašums paliek. Tavs pirmais uzdevums — atrast dokumentus uz zemi. Ne uz māju, bet tieši uz zemi. Un atnes tos man. Man ir brāļadēls — labs speciālists. Paskatīsimies, ko tavs ģēnijs tur sastrādājis. Un mājās tev jāatgriežas. Steidzami. Ar mocekles seju, bet izlūka acīm.
Atgriešanās mājās bija grūtākais pārbaudījums. Marta bija sagatavojusi runu: “Piedod, paliku pie Irinas, telefons izlādējās.” Viņš sagaidīja viņu uz sliekšņa. Izskatījās saguris.
— Ieradies! Kur tu klīdi divas dienas? Man te jāēd sausu maizi un jāvelk krunkaini krekli?
Ne vārda par bažām. Tikai par savu komfortu.
— Piedod, — klusi sacīja Marta, skatoties grīdā.
Viņš mīkstinājās. Acīmredzot viņu pilnībā apmierināja sievas paklausīgais izskats.
— Labi, lai nu paliek. Ej, taisi vakariņas, es izsalcis kā vilks.
Sākās dīvaina, dubulta dzīve. Dienā Marta bija priekšzīmīga sieva: gatavoja, tīrīja, klausījās, kā Gatis stāsta par dārgajiem būvmateriāliem un muļķīgajiem strādniekiem. Viņa pat iemācījās izrādīt interesi, jautājot: “Vai jumtu jau uzlika? Bet logus ievietoja?” Viņš sniedza atbildes ar pašapmierinātu smaidu, lepns par savu kontroli pār situāciju. Viņš nepamanīja, ka viņas acis kļuvušas citādas — uzmanīgas, vērojošas. Viņš neredzēja, kā Marta, viņu pavadījusi uz darbu, pārmeklēja visu dzīvokli, meklējot to mapi.
Mape atradās pēc nedēļas. Tā bija paslēpta kastē ar viņa ziemas drēbēm augšējā plauktā. Bieza, zilā kartona mape. Iekšā — līgumi, kvītis, kaut kādi plāni. Viņas ar Iritu aizslēdzās Irinas mazajā kabinetā, kas bija pilns ar veciem avīžu sējumiem.
— Tā, paskatīsimies… — murmināja Irina, uzliekot brilles. — Līgums par būvdarbiem — uz Gata vārda. Kredītlīgums — arī uz viņa. Oho, vēl arī kredītu paņēmis! Labi sagatavojies. Visi čeki — uz viņa vārda. Malacis. Gribēs pēc tam pierādīt, ka viss ieguldītais ir viņa.
— Tātad… viss? Viņš paņems vasarnīcu?
— Galvenais dokuments — kur? Uz zemi.
Viņas pārmeklēja visu mapi. Pirkuma līguma par zemesgabalu nebija.
— Viņš to glabā citur. Varbūt darbā.
— Vai arī tāda vispār nav. Pagaidi. Tu teici, tēvs deva naudu?
— Jā. Gandrīz pusi.
— Un kāds cilvēks bija tavs tēvs?
Marta aizdomājās. Tēvs, vecs inženieris, bija pamatīgs un pedantisks cilvēks. Gati uzskatīja viņu par “vieglprāti” un “tukšu skaļruni”.
— Viņš bija ļoti rūpīgs. Un vienmēr man teica: “Uzticies, bet pārbaudi. It īpaši savu vīru pārbaudi.”
Irina iesita ar plaukstu pa galdu.
— Pasūti izrakstu no domes par to zemesgabalu. Adresi zini?
— Protams.
— Tad ej un pasūti. Kā īpašniece vai ar jebkādu ieganstu. Saki, ka vajag ūdensvada pieslēgumam, vai samelo vēl ko.
***
Sadaļā “Īpašnieks” bija ierakstīts viņas uzvārds, vārds un tēvavārds. Lapiņa Marta. Vienīgā īpašniece.
Viņa atcerējās to dienu pirms astoņiem gadiem. Tēvs. Viņš pats bija uzstājis, lai viņi aizbrauc pie notāra trijatā. Gatis toreiz teica: “Tēti, nu kas tas par neuzticēšanos? Mēs taču esam ģimene!” Bet tēvs stingri atbildēja: “Ģimene ir ģimene, bet dokumenti lai ir atsevišķi. Naudu es dodu savai meitai, tātad arī zeme būs viņas. Bet tu, znotiņ, ja esi vīrietis, cel uz šīs zemes māju manai meitai. Un arī sev, labi, lai būtu.”
Kā viņa to varēja aizmirst? Vienkārši izstūma no atmiņas, tāpat kā daudzus citus mirkļus, kuros tēvs centās viņu pasargāt no viņas pašas uzticības. Gatis, acīmredzot, arī bija “aizmirsis”, cerēdams, ka gadu gaitā neviens vairs neatcerēsies, uz kura vārda ir noformēta zeme. Viņš būvēja māju, pilnīgi pārliecināts, ka būvē sev. Uz svešas zemes, kā izrādījās.
Lasi vēl: Es runāju ar savu vīru pa tālruni, bet viņš nenospieda un tas, ko es dzirdēju, izglāba mani
Sākās šī mājas teātra pēdējais cēliens. Marta pārvērtās par pašu gādīgāko un saprotošāko sievu pasaulē. Viņa jautāja par būvdarbiem ar aizrautību.
— Varbūt mums uzreiz pasūtīt lapeni ar grila vietu? Lai vasarā jau varētu cept šašlikus?
— Bet aizkarus es jau esmu noskatījusi, tādus, zini, provansas stilā, guļamistabai otrajā stāvā.
Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka viņa “svētā” neko netur aizdomās un paklausīgi gaida, kad viņu apdāvinās ar jaunu dzīvi. Viņa sarunas ar Žannu pa telefonu kļuva brīvākas – viņš vienkārši izgāja uz balkona, pārliecināts, ka Marta aizrāvusies ar seriālu.
Viņš steidzās. Viņš ieguldīja celtniecībā pēdējos kopīgos līdzekļus, paņēma vēl vienu – jau patēriņa – kredītu mēbelēm, kas, protams, tika noformēts uz viņa vārda. Viņš gribēja visu pabeigt līdz vasaras sākumam, lai svinīgi paziņotu Martai par šķiršanos un to, ka viņš, kā cēls bruņinieks, atstāj viņai dzīvokli, bet pats dodas uz jaunuzcelto īpašumu.
Sestdien viņi aizbrauca uz vasarnīcu. Tukšuma vietā, ko viņa bija redzējusi pēdējo reizi, stāvēja ideāla divstāvu mājiņa, apšūta ar gaišu dēļu apdari. Ar lielu verandu, sakoptām taciņām, gar žogu jau iestādītām tūjām. Tā bija viņas sapņu māja. Iemiesota katrā detaļā. Tikai sapņoja viņa to dalīt ne ar to cilvēku.
Uz verandas viņus jau gaidīja. Galds bija klāts, un centrā, līdzās dārgā šampanieša pudelei, spīdēja Žanna, tērpta pieguļošā baltā kleitā.
— Oi, re kur arī saimniece! — viņa nodziedāja, ieraugot Martu. — Bijusī, proti.
Gatis nostājās viņai blakus, apķēris ap vidukli. Uz viņa sejas bija triumfa un pārākuma sajaukums.
— Marta, bez liekiem teātriem. Es gribēju kā labāk, bet… tā sanāca. Mēs ar Žannu mīlam viens otru. Es iesniegšu šķiršanos. Dzīvoklis tev paliek, kā solīju. Bet šis… šis tagad ir mūsu dzīve. Ceru uz tavu sapratni.
Viņš acīmredzami gaidīja ko citu, bet Marta klusēja. Viņa lēnām pārlaida skatienu mājai, verandai, vīra pašapmierinātajai sejai, Žannas nekaunīgajam smīnam. Tad viņas skatiens kļuva ciets un auksts.
— Sapratni? Protams. Man pret tevi ir pilnīga sapratne. Tik pilnīga, ka es pat atbraucu ne viena.
Viņa pagriezās pret vārtiem. No automašīnas, kas bija novietota nedaudz tālāk, izkāpa divi vīrieši. Jauns vīrietis stingrā uzvalkā — Iritas brāļadēls Andrejs un iecirkņa inspektors formas tērpā.
Gata seja izstiepās.
— Kas tas par cirku?
— Vienkārši, lai viss notiktu kārtīgi. Lai jūs ar savu dāmu atstātu manu īpašumu bez skandāliem.
— Ko? Kādu vēl tavu īpašumu? Gatis teica, ka šī ir viņa māja!
— Māja, varbūt, arī ir viņa. Precīzāk, celta par viņa naudu, — mierīgi paskaidroja Andrejs, izvelkot dokumentus. — Bet zeme, uz kuras stāv šī māja, saskaņā ar izrakstu, pilnībā un vienpersoniski pieder manai klientei, Martai. Un viss, kas uz šīs zemes uzcelts, pēc likuma kļūst par tās neatņemamu daļu. Viņš sniedza Gatim zemes īpašuma apliecības kopiju. Gatis skatījās uz dokumentu…
Kad Gata automašīna, paceļot putekļu mākoni, pazuda aiz pagrieziena, Marta palika verandā viena. Klusums. Tas pats, svētīgais klusums, par kuru viņa bija sapņojusi. Viņa iegāja mājā, pārslīdēja ar roku pār gludo virtuves galda virsmu, piegāja pie lielā loga viesistabā. Stūrī kastēs stāvēja kaut kādi dārza piederumi, ko bija iegādājies Gatis. Marta atvēra vienu no tām un izņēma mazu lāpstiņu un paciņu ar vijolīšu sēklām.
Viņa izgāja ārā, piegāja pie sakoptās dobes pie ieejas, nometās ceļos un sāka rakt mazu bedrīti irdenajā, pavasara smaržas pilnajā zemē. Viņa nedomāja par pagātni. Viņa domāja par to, ka rīt vajadzēs aizbraukt uz pilsētu un nopirkt vēl stādus. Petūnijas, samtenes, varbūt pat rozes. Jo šeit, viņas mājā, uz viņas zemes, ziedu būs daudz. Ļoti daudz.
