— Pieteicējs, jūsu vīrs, Guntis Vecvagars, uzrādīja notariāli apstiprinātu pilnvaru no jūsu vārda, kas dod tiesības veikt finanšu darījumus. Spriežot pēc visa, viltotu. Mēs tieši gatavojāmies ar jums sazināties, lai apstiprinātu.
Viltota notariāla pilnvara. Tas vairs nebija vienkārši.
— Jūs izdarījāt visu pareizi un laikā. Tagad darīsim tā — mēs reģistrējam jūsu iesniegumu. Kredīts, protams, netiks izsniegts. Kas attiecas uz turpmākajām darbībām… vai jūs esat gatava iesniegt paziņojumu?
Pēdējā iespēja
Olga aizdomājās. Tas nozīmētu visu beigas. Galīgas, neatgriezeniskas. Viņa paskatījās uz pārvaldnieci.
— Vai ir kāds cits variants?
— Ir. Neoficiāls. Jūsu vīrs vēl nezina, ka pieteikums ir apturēts. Viņam šodien pēcpusdienā jānāk uz “līguma parakstīšanu”. Es varu pati ar viņu parunāt. Dažreiz tas iedarbojas labāk.
Olga iztēlojās šo ainu. Guntis — pašpārliecināts, vieglprātīgs — ienāk šajā kabinetā. Un šī jaunā, gudrā sieviete mierīgi un metodiski paskaidro viņam, ka viņa lieta ir atklāta. Ka viņš atrodas vienu soli no …
— Jā, — Olga pamāja. — Es domāju, tas būs pareizi.
Viņa parakstīja visus nepieciešamos dokumentus. Kad izgāja no bankas saulainajā ielā, šķita, ka viņa kļuvusi par vairākiem kilogramiem vieglāka. It kā viņa būtu nesausi uz pleciem smagu maisu un tagad to nomestu.
Mājās viņa nesteidzās. Klīda gar krastmalu, skatījās uz Daugavu. Mājās viņa atgriezās tikai vakarā. Dzīvoklis viņu sagaidīja ar klusumu. Gunta nebija. Viņa jaka nekarājās uz krēsla. Uz virtuves galda gulēja zīmīte, sasteigti uzrakstīta uz izrauta piezīmju lapas gabala:
“Aizbraucu uz vasarnīcu. Jāpadomā.” Olga pasmaidīja. Padomāt. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņam tiešām bija, par ko padomāt.
Viņš atgriezās pēc trim dienām. Viņš neskatījās uz viņu. Klusi iegāja istabā, apsēdās uz dīvāna. Olga iegāja viņam pakaļ, apstājās durvīs, sakrustojusi rokas uz krūtīm…
— Mīļā… — viņš iesāka, un balss bija dobja. — Piedod.
Viņa klusēja, gaidīdama turpinājumu. Atvainojumus, paskaidrojumus.
— Es… es nezinu, kas uznāca. Samulsu. Tas serviss… parādi. Es domāju, ka tikšu galā, visu atdošu, tu pat neuzzināsi.
— Tu parakstīji pilnvaru — klusi teica viņa. Tas nebija jautājums, bet fakts.
— Viņa teica… Tā, bankā… — viņš izdvesa. Nedari to…Es visu atdošu! Es pārdošu mašīnu, visu atdošu. Tikai neziņo…
— Es arī neesmu ziņojusi, — tikpat klusi atbildēja viņa. — Pagaidām.
Viņš paskatījās uz viņu ar cerību.
— Tu ne tikai gribēji paņemt naudu. Tu gribēji sabojāt manu vārdu, kredīt vēsturi. To, ko es trīsdesmit četrus gadus uzskatīju par mūsu kopīgo dzīvi. Tu to visu ieliki uz spēles dēļ ķīniešu pacēlāja. Tu saproti to?
Viņš klusēja.
— Es nezinu, kā mēs dzīvosim tālāk, — teica viņa, un tas bija pats briesmīgākais patiesības teikums. — Es vienkārši… nezinu. Man arī jāpadomā.
Pagāja nedēļa. Viņi dzīvoja vienā dzīvoklī kā svešinieki. Sveicinājās no rītiem, vakaros klusējot vakariņoja. Guntis pārdeva savu veco “Volvo”, atdeva viņai piecus tūkstošus. Viņš gāja kluss, nospiests, mēģināja skatīties acīs, bet Olga izvairījās no viņa skatiena. Viņa nezināja, ko jūt. Bija palikuši tikai pelni. Un jautājums — kas tālāk? Šķiršanās piecdesmit sešu gadu vecumā? Kam viņa vajadzīga? Bailes no vientulības, ierastas, lipīgas kā rudens dubļi, sāka ielīst dvēselē.
Sestdien piezvanīja meita.
— Mamm, sveika. Es… es runāju ar tēti. Viņš visu izstāstīja. Mamm, piedod man.
— Nekas, — mierīgi atbildēja Olga.
— Mamm, un jūs… jūs kā?
— Mēs nekādi.
Pēc sarunas Olga uzvilka veco jaku un aizbrauca uz vasarnīcu. Viņu seši simti kvadrātmetru, viņu mazā valstība. Guntis tur nebija bijis kopš sava “padomāšanas laika”. Viņa iegāja pa vārtiņiem. Dārziņš bija aizaudzis ar nezālēm, sakritušās lapas klāja zemi biezā paklājā. Bet zem šī trūdējušā slāņa jau gatavojās ziemai. Viņa ieraudzīja rozes, ko bija stādījusi pavasarī. Tās bija noziedējušas. Tās vajadzēja apsegt ziemai.
Olga atrada šķūnītī dārza šķēres un cimdus. Un ķērās pie darba. Viņa nogrieza sausos zarus, izrāva ar saknēm balandas un vārpatas. Darbs bija smags. Rokas netīras no zemes. Bet ar katru nogriezto zaru, ar katru izrauto nezāli viņai kļuva vieglāk. Viņa attīrīja ne tikai zemi. Viņa attīrīja savu dvēseli. Viņa strādāja līdz pat krēslai, līdz aukstais gaiss sāka kņudināt vaigus.
Kad pabeidza, viņa iztaisnojās. Paskatījās uz glīti apgrieztajiem krūmiem, uz sakopto zemi. Nogurums bija patīkams. Viņa apsēdās uz vecās mājiņas lieveņa. Gaisā smaržoja pēc sapuvušām lapām un dūmiem — kāds no kaimiņiem dedzināja ugunskuru. Pirmo reizi pēdējo nedēļu laikā viņa juta mieru.
Viņa nezināja kā būs tālāk ar Gunti. Nezināja, vai spēs kādreiz viņam atkal uzticēties. Bet zināja vienu. Viņa vairs nekad nepieļaus, ka kāds izmanto viņas vārdu. Kristālskaidra apziņa, kas dzima tajā dienā kafejnīcā, nebija zudusi. Tā bija viņas iekšienē — stingra, nesalaužama.
Kabatas tālrunis iezvanījās. “Mamm, kur tu esi? Es uztraucos.” Olga pasmaidīja. Viņa nebija viena. Viņa uzrakstīja atbildi: “Vasarnīcā. Viss kārtībā. Ieviešu pasaulē līdzsvaru.” Priekšā bija ziema — pārdomu laiks. Bet pēc tam nāks pavasaris. Un rozes atkal ziedēs. Tas bija tikai sākums. Un viņa bija tam gatava.
