Tas bija tumsas un ciešanu kamols, kas pieņēmis formu. Un tas atvēra acis. Melni caurumi, pilni gadsimtu naida. Tas skatījās uz mani. Es piespiedos pie durvīm, noplēšot nagu pret koku. Es biju gatavs pazust, lai tikai tas beigtos. Un tajā brīdī, mana neprāta virsotnē, caur rēkoņu un saucieniem, izlauzās cita skaņa. Sīka, mehāniska. Mans telefons. Vibrācija džinsu kabatā. Šī skaņa šeit bija tik sveša, tik muļķīga, ka tā iedarbojās kā elektriskās strāvas trieciens. Realitāte, netīrā, problēmu pilnā, bet dzīvā realitāte mēģināja izlauzties pie manis.
Es ieķēros šajā skaņā kā trosē. Es atcerējos, kas es esmu. Es esmu Aleksejs. Man ir parādi, problēmas, bet es esmu te. Es neesmu daļa no šīs kapenes!
— ES ESMU TE! — es nokrekšķināju un mana balss, nožēlojama un vāja, pēkšņi atskanēja šajā istabā.
Skaņas uz sekundi aprāvās. Radība gultiņā noraustījās. Es parāvu durvju rokturi ar visu izmisuma spēku. Durvis, kas vēl pirms sekundes bija sienas daļa, padevās. Es izvēlos istabā, nokritu uz grīdas. Es rāpoju četrrāpus prom no šī melnā cauruma, kas man šķita salds kā medus. Man aiz muguras istabā plosījās bez skaņas gaudu viesulis. Es neatceros, kā atradu āmuru un tās pašas naglas. Es rīkojos afekta stāvoklī, kā neprātīgais. Rokas trīcēja tā, ka es situ sev pa pirkstiem, bet es aizsitu.
Klak. Klak. Klak.
Es dzinu šīs naglas atpakaļ, aizzīmogojot elli. Es dzirdēju, kā aiz dēļiem skrāpējas un gaudo tas, ko es izlaidu, bet ar katru iedzīto naglu skaņas kļuva klusākas. Kad pēdējais dēlis nostājās savā vietā, es sabruku uz grīdas. Es gaudoju tāpat kā tā sieviete vīzijā. Es neuzvarēju. Es vienkārši izglābos.
Pēc mirkļa es pamodos gultā un nevarēju saprast vai tas bija sapnis vai realitāte. Godīgi. Un vēl līdz šim neesmu sapratis. Es aizbraucu tajā pašā naktī. Es pametu visas mantas, man bija nospļauties vai tā bija realitāte vai sapnis, murgs. Ir pagājuši trīs gadi. Esmu norēķinājies ar parādiem. Es dzīvoju. Bet es vairs neesmu tas pats cilvēks, kas biju agrāk. Manī kaut kas salūza. Manās acīs ir iemājojis tas pats aukstais tukšums, kas bija vecmāmiņas acīs.
Māja stāv. Es nevaru to pārdot. Es nevaru kādu citu nolemt tam. Es maksāju nodokļus par tukšu māju, par vietu, kas atgādina trilleri, ne lauku īpašumu. pa šiem gadiem esmu domājis vērsties pēc profesionālas palīdzības, bet teikšu godīgi – man ir kauns to stāstīt.
Dažreiz naktīs, savā Rīgas dzīvoklī, kad kļūst pārāk kluss, es to dzirdu. Tikko manāma vecu smaržu «Rīgas ceriņi» smaka un klusa, neprātīga šūpuļdziesmas murmināšana. Es zinu, ka tas ir tur, aizsistajā istabā. Tas gaida. Un tas zina manu vārdu.
