Lāsma atbrauca uz Rīgu pie senas studiju biedrenes un labākās draudzenes Lauras, bet tur sastapa savu vīru Artūru
Lāsma izkāpa no sabiedriskā un uz mirkli apstājās — it kā laiks būtu pagriezies atpakaļ. Gaiss bija piesātināts ar to pašu bērnības smaržu — liepu lapu, svaigas maizes no kioska uz stūra un mitra asfalta pēc rīta lietus aromātu. Viss apkārt izskatījās tik ļoti pazīstams: tas pats nolupušais soliņš pie kāpņu telpas, tas pats maizes kiosks, kur Lāsma reiz pirkusi savas iemīļotās biezpiena bulciņas, tās pašas liepas, kas ar kuplajiem zariem smagi noliekušās pār ietvi.
Kādreiz, pirms piecpadsmit gadiem, šī iela bija daļa no viņas dzīves. Šeit dzīvoja viņas skolas draudzene Laura, un Lāsma bieži piestāja pie viņas “uz minūtīti”, kas vienmēr pārvērtās veselā vakarā ar tēju, pīrāgiem un sarunām līdz tumsai.
Un tagad viņa atkal stāvēja šeit — ne ar nolūku, ne atmiņu vadīta, bet pavisam nejauši. Sludinājums par pārdodamu dzīvokli bija uzpeldējis internetā vēlā vakarā, un Lāsmas skatiens pie tā aizķērās: “Divistabu, ķieģeļu māja, zaļš pagalms, lēti.” Un viņa nodomāja — jāaizbrauc, jāpaskatās.
Artūrs, viņas vīrs, bija aizbraucis pirms trim dienām — viņa mamma palūdza atbraukt steidzami, tāpēc viņš steigšus devās turp. Pirms aizbraukšanas viņš bija apsolījis: tiklīdz atgriezīsies, meklēs dzīvokli kopā. Lāsma piekrītoši māja ar galvu, bet, ieraudzījusi to sludinājumu, nespēja noturēties. Tajā bija kaut kas tāds… it kā liktenis būtu piemiedzis aci: “Skaties, tieši to tu meklē.”
Dzīvoklis izrādījās neliels, bet pārsteidzoši mājīgs. Gaiša priekštelpa, jaunas tapetes — redzams, ka nesen veikts kosmētiskais remonts. Lāsma pastaigājās pa istabām, iztēlojoties: te stāvētu viņu gulta, gar sienu — Artūra grāmatu plaukti, pie loga — krēsls, kur dzert rīta kafiju… Bet tad atgriezās aukstais, saprātīgais balss tonis prātā: nē, pārāk agri. Bez Artūra neko nedrīkst izlemt. Viņa pateicās saimniecei, pasmaidīja un izgāja uz ielas.
Kāpēc patiesībā nevajadzētu atstāt veļas mazgājamās mašīnas durvis vaļā
Bija kluss, tikai kaut kur tālumā zvanīja tramvajs. Lāsma gāja lēni, domīgi skatoties zem kājām. Un pēkšņi viņas skatiens apstājās pie pazīstamas arkas starp mājām — tās pašas, gar kuru reiz pagāja viņas jaunība.
“Interesanti, vai Laura joprojām šeit dzīvo?” — paspīdēja doma.
Laura. Viņas skolas un vēlāk arī studiju draudzene, pagalma kaimiņiene, cilvēks, ar kuru viņas dalījās visā — no konfektēm līdz visdziļākajiem noslēpumiem. Pēc skolas viņu ceļi izšķīrās. Sākumā viņas vēl pāris reižu sarakstījās, pēc tam tikai retas apsveikuma ziņas: “Laimīgu Jauno gadu!”, “Daudz laimes dzimšanas dienā!”, un tagad — pat to vairs nebija.
Un lūk, Lāsma atkal gāja pa viņu pagalmu, un katrs solis atbalsojās kā atbalsis no pagātnes. Te viņas reiz šūpojās uz šūpolēm, te — zem šī balkona — slēpās no lietus, bet tur, pie vecā koka, Laura pirmo reizi parādīja viņai vēstuli no puiša, kurš “it kā esot viņā iemīlējies”. It kā nekas nebūtu mainījies, bet tagad Lāsma šeit jutās sveša. Viņa apstājās pie ieejas durvīm, apdomājās. Kaut kā neērti — tā bez brīdinājuma, bez zvana. Bet galu galā — viņa taču tikai iet garām.
Tajā brīdī no kāpņu telpas iznāca kāds iemītnieks, un Lāsma, izmantojot izdevību, paslīdēja iekšā. Kāpdamās augšā pa kāpnēm, viņa neviļus pasmaidīja. Atmiņā atausa, kā viņas ar Lauru šeit rīkojušas “teātrus” — zīmējušas afišas, aicinājušas pagalma bērnus. Lauras vecāki bija citādi — mierīgi, laipni. Lauras tēvs bērniem stāstīja visādus stāstus, bet māte vienmēr cienāja ar kaut ko garšīgu.
Vēlāk Lauras vecāki nopirka māju nomalē, bet dzīvokli atstāja meitai. Lāsma pārcēlās uz citu pilsētu — sākās pieaugusī dzīve, darbs, mūžīgā steiga, rūpes, un visa bērnība izkusa kā sapnis, kuru nepaspēji noskatīties līdz galam. Lāsma apstājās pie pazīstamām durvīm — vecas, brūnas, ar nolupušu krāsu uz roktura. Viņa pasmaidīja: cik gadu pagājis, bet nekas nav mainījies.
Viņa nospieda zvanu un sāka gaidīt. Dažas sekundes klusuma, tad — soļi. Lāsma atkāpās atpakaļ, gaidot, ka dzirdēs pazīstamo “Tūlīt-tūlīt!” un redzēs Lauras smaidu. Bet kad durvis atvērās, Lāsma sastinga.
VIDEO:
Durvīs stāvēja Artūrs — mājas T-kreklā, pelēkās sporta biksēs un čībās. Mati izspūruši, skatiens noguris, bet mierīgs — tāds kā cilvēkam, kuru izrauj no ierastā vakara. Lāsma pat ne uzreiz noticēja acīm — it kā iekšēji atkāpās. Viņa mēģināja rast loģiku: varbūt sakritība? Kļūda? Viņš atbraucis agrāk un atnācis pie kādiem paziņām? Bet kāpēc šeit? Kāpēc mājas drēbēs? Kāpēc skatās tā, it kā viņi būtu svešinieki?
Atmiņā uzplaiksnīja pēdējo dienu ainas — viņa mierīgā balss pa telefonu: “Neskumsti, Lāsma,” solījums atgriezties brīvdienās. Viss šķita tik ticami, ka tagad, stāvot viņa priekšā, Lāsma nespēja izdvest ne vārda.
— Ko… ko tu te dari? — viņa beidzot izdvesa, ar roku atbalstoties pret durvju ailes malu.
Artūrs atbildēja mierīgi, bez jebkāda apmulsuma:
— Dzīvoju.
“Dzīvoju,” viņš teica. Tik vienkārši, it kā runātu par laikapstākļiem vai bateriju nomaiņu pultī. Un tajā brīdī no istabas iznāca viņa — Laura. Tā pati, ar kuru viņas reiz līdz naktij sēdēja virtuvē, runājot par nākamajām kāzām un sapņojot, kā reiz dosies kopā uz jūru. Laura, protams, bija kļuvusi pieaugusi, bet acis tās pašas — dzīvespriecīgas, uzticīgas.
— Lāsma?! — viņa iesaucās un smaidīdama izpletās sejā. — Nu gan pārsteigums! Nāc taču iekšā, ko tu tur stāvi!
Lāsma stāvēja kā piekalta pie grīdas. Artūrs, it kā nekas nebūtu noticis, pamāja:
— Es uzlikšu tēju.
Laura apskāva viņu, it kā nemaz nemanītu dīvaino izteiksmi viņas sejā, un ievelk istabā.
— Nu iedomājies, cik gadu pagājis! Es domāju, tu jau esi kaut kur aizbraukusi pavisam!
Lāsma apsēdās uz dīvāna. Laura apsēdās blakus, sakrustojusi kājas, it kā viss būtu pavisam parasts, un sāka čivināt — par darbu, par vecākiem. Lāsma klausījās tikai ar pusi prāta. Galvā dunēja viena doma: ko Artūrs šeit dara? Beidzot viņa neizturēja:
— Laura, vai tu zini, ka dzīvo kopā ar manu vīru?
Vizuāli ļoti skaistu maizīšu recepte; tās nebūt nav no kārtainās mīklas
Draudzene pacēla acis un pēkšņi iesmējās.
— Lāsma, kas ar tevi? Mēs strādājam kopā. Viņš pagaidām dzīvo pie manis, īrē istabu, kamēr viņa dzīvoklī notiek remonts. Un vispār — viņš nav precējies.
Lāsma sajuta, kā viss viņā pēkšņi apgriezās kājām gaisā. Tas nevar būt. Taču tas ir tieši viņš — tās pašas acis, tā pati balss, tās pašas intonācijas. Vai tiešām mēdz būt tik līdzīgi cilvēki?
— Pagaidi, — Lāsma mēģināja runāt mierīgi. — Viņa uzvārds ir Kravcovs?
— Jā, Kravcovs, — pamāja Laura. — Artūrs Kravcovs.
Lāsma lēni piecēlās.
— Piedod, — viņa čukstēja. — Es… tūlīt.
Un devās uz virtuvi. Artūrs tieši tobrīd gatavoja tēju, kad viņa iegāja iekšā.
— Kas tas par cirku, ko tu sarīkoji? — asi izmeta viņa.
Viņš pagriezās, pārsteigts, it kā patiešām nesaprastu, kas notiek.
— Atvainojiet… par ko jūs runājat?
— Nespēlē! — viņas balss nodrebēja. — Nespēlē, it kā tu mani nepazītu! Artūr, tas taču jau ir smieklīgi!
Viņš apmulsis pamirkšķināja.
— Piedodiet, šķiet, jūs kļūdāties. Mēs neesam pazīstami.
Lāsma sajuta, kā zeme pazūd no zem kājām…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas tieši bija noticis
