Lāsma atbrauca uz Rīgu pie senas studiju biedrenes un labākās draudzenes Lauras, bet tur sastapa savu vīru Artūru
Lāsma izkāpa no sabiedriskā un uz mirkli apstājās — it kā laiks būtu pagriezies atpakaļ. Gaiss bija piesātināts ar to pašu bērnības smaržu — liepu lapu, svaigas maizes no kioska uz stūra un mitra asfalta pēc rīta lietus aromātu. Viss apkārt izskatījās tik ļoti pazīstams: tas pats nolupušais soliņš pie kāpņu telpas, tas pats maizes kiosks, kur Lāsma reiz pirkusi savas iemīļotās biezpiena bulciņas, tās pašas liepas, kas ar kuplajiem zariem smagi noliekušās pār ietvi.
Kādreiz, pirms piecpadsmit gadiem, šī iela bija daļa no viņas dzīves. Šeit dzīvoja viņas skolas draudzene Laura, un Lāsma bieži piestāja pie viņas “uz minūtīti”, kas vienmēr pārvērtās veselā vakarā ar tēju, pīrāgiem un sarunām līdz tumsai.
Un tagad viņa atkal stāvēja šeit — ne ar nolūku, ne atmiņu vadīta, bet pavisam nejauši. Sludinājums par pārdodamu dzīvokli bija uzpeldējis internetā vēlā vakarā, un Lāsmas skatiens pie tā aizķērās: “Divistabu, ķieģeļu māja, zaļš pagalms, lēti.” Un viņa nodomāja — jāaizbrauc, jāpaskatās.
Artūrs, viņas vīrs, bija aizbraucis pirms trim dienām — viņa mamma palūdza atbraukt steidzami, tāpēc viņš steigšus devās turp. Pirms aizbraukšanas viņš bija apsolījis: tiklīdz atgriezīsies, meklēs dzīvokli kopā. Lāsma piekrītoši māja ar galvu, bet, ieraudzījusi to sludinājumu, nespēja noturēties. Tajā bija kaut kas tāds… it kā liktenis būtu piemiedzis aci: “Skaties, tieši to tu meklē.”
Dzīvoklis izrādījās neliels, bet pārsteidzoši mājīgs. Gaiša priekštelpa, jaunas tapetes — redzams, ka nesen veikts kosmētiskais remonts. Lāsma pastaigājās pa istabām, iztēlojoties: te stāvētu viņu gulta, gar sienu — Artūra grāmatu plaukti, pie loga — krēsls, kur dzert rīta kafiju… Bet tad atgriezās aukstais, saprātīgais balss tonis prātā: nē, pārāk agri. Bez Artūra neko nedrīkst izlemt. Viņa pateicās saimniecei, pasmaidīja un izgāja uz ielas.
Bija kluss, tikai kaut kur tālumā zvanīja tramvajs. Lāsma gāja lēni, domīgi skatoties zem kājām. Un pēkšņi viņas skatiens apstājās pie pazīstamas arkas starp mājām — tās pašas, gar kuru reiz pagāja viņas jaunība.
“Interesanti, vai Laura joprojām šeit dzīvo?” — paspīdēja doma.
Laura. Viņas skolas un vēlāk arī studiju draudzene, pagalma kaimiņiene, cilvēks, ar kuru viņas dalījās visā — no konfektēm līdz visdziļākajiem noslēpumiem. Pēc skolas viņu ceļi izšķīrās. Sākumā viņas vēl pāris reižu sarakstījās, pēc tam tikai retas apsveikuma ziņas: “Laimīgu Jauno gadu!”, “Daudz laimes dzimšanas dienā!”, un tagad — pat to vairs nebija.
Un lūk, Lāsma atkal gāja pa viņu pagalmu, un katrs solis atbalsojās kā atbalsis no pagātnes. Te viņas reiz šūpojās uz šūpolēm, te — zem šī balkona — slēpās no lietus, bet tur, pie vecā koka, Laura pirmo reizi parādīja viņai vēstuli no puiša, kurš “it kā esot viņā iemīlējies”. It kā nekas nebūtu mainījies, bet tagad Lāsma šeit jutās sveša. Viņa apstājās pie ieejas durvīm, apdomājās. Kaut kā neērti — tā bez brīdinājuma, bez zvana. Bet galu galā — viņa taču tikai iet garām.
Tajā brīdī no kāpņu telpas iznāca kāds iemītnieks, un Lāsma, izmantojot izdevību, paslīdēja iekšā. Kāpdamās augšā pa kāpnēm, viņa neviļus pasmaidīja. Atmiņā atausa, kā viņas ar Lauru šeit rīkojušas “teātrus” — zīmējušas afišas, aicinājušas pagalma bērnus. Lauras vecāki bija citādi — mierīgi, laipni. Lauras tēvs bērniem stāstīja visādus stāstus, bet māte vienmēr cienāja ar kaut ko garšīgu.
Vēlāk Lauras vecāki nopirka māju nomalē, bet dzīvokli atstāja meitai. Lāsma pārcēlās uz citu pilsētu — sākās pieaugusī dzīve, darbs, mūžīgā steiga, rūpes, un visa bērnība izkusa kā sapnis, kuru nepaspēji noskatīties līdz galam. Lāsma apstājās pie pazīstamām durvīm — vecas, brūnas, ar nolupušu krāsu uz roktura. Viņa pasmaidīja: cik gadu pagājis, bet nekas nav mainījies.
Viņa nospieda zvanu un sāka gaidīt. Dažas sekundes klusuma, tad — soļi. Lāsma atkāpās atpakaļ, gaidot, ka dzirdēs pazīstamo “Tūlīt-tūlīt!” un redzēs Lauras smaidu. Bet kad durvis atvērās, Lāsma sastinga.
Durvīs stāvēja Artūrs — mājas T-kreklā, pelēkās sporta biksēs un čībās. Mati izspūruši, skatiens noguris, bet mierīgs — tāds kā cilvēkam, kuru izrauj no ierastā vakara. Lāsma pat ne uzreiz noticēja acīm — it kā iekšēji atkāpās. Viņa mēģināja rast loģiku: varbūt sakritība? Kļūda? Viņš atbraucis agrāk un atnācis pie kādiem paziņām? Bet kāpēc šeit? Kāpēc mājas drēbēs? Kāpēc skatās tā, it kā viņi būtu svešinieki?
Atmiņā uzplaiksnīja pēdējo dienu ainas — viņa mierīgā balss pa telefonu: “Neskumsti, Lāsma,” solījums atgriezties brīvdienās. Viss šķita tik ticami, ka tagad, stāvot viņa priekšā, Lāsma nespēja izdvest ne vārda.
— Ko… ko tu te dari? — viņa beidzot izdvesa, ar roku atbalstoties pret durvju ailes malu.
Artūrs atbildēja mierīgi, bez jebkāda apmulsuma:
— Dzīvoju.
“Dzīvoju,” viņš teica. Tik vienkārši, it kā runātu par laikapstākļiem vai bateriju nomaiņu pultī. Un tajā brīdī no istabas iznāca viņa — Laura. Tā pati, ar kuru viņas reiz līdz naktij sēdēja virtuvē, runājot par nākamajām kāzām un sapņojot, kā reiz dosies kopā uz jūru. Laura, protams, bija kļuvusi pieaugusi, bet acis tās pašas — dzīvespriecīgas, uzticīgas.
— Lāsma?! — viņa iesaucās un smaidīdama izpletās sejā. — Nu gan pārsteigums! Nāc taču iekšā, ko tu tur stāvi!
Lāsma stāvēja kā piekalta pie grīdas. Artūrs, it kā nekas nebūtu noticis, pamāja:
— Es uzlikšu tēju.
Laura apskāva viņu, it kā nemaz nemanītu dīvaino izteiksmi viņas sejā, un ievelk istabā.
— Nu iedomājies, cik gadu pagājis! Es domāju, tu jau esi kaut kur aizbraukusi pavisam!
Lāsma apsēdās uz dīvāna. Laura apsēdās blakus, sakrustojusi kājas, it kā viss būtu pavisam parasts, un sāka čivināt — par darbu, par vecākiem. Lāsma klausījās tikai ar pusi prāta. Galvā dunēja viena doma: ko Artūrs šeit dara? Beidzot viņa neizturēja:
— Laura, vai tu zini, ka dzīvo kopā ar manu vīru?
Draudzene pacēla acis un pēkšņi iesmējās.
— Lāsma, kas ar tevi? Mēs strādājam kopā. Viņš pagaidām dzīvo pie manis, īrē istabu, kamēr viņa dzīvoklī notiek remonts. Un vispār — viņš nav precējies.
Lāsma sajuta, kā viss viņā pēkšņi apgriezās kājām gaisā. Tas nevar būt. Taču tas ir tieši viņš — tās pašas acis, tā pati balss, tās pašas intonācijas. Vai tiešām mēdz būt tik līdzīgi cilvēki?
— Pagaidi, — Lāsma mēģināja runāt mierīgi. — Viņa uzvārds ir Kravcovs?
— Jā, Kravcovs, — pamāja Laura. — Artūrs Kravcovs.
Lāsma lēni piecēlās.
— Piedod, — viņa čukstēja. — Es… tūlīt.
Un devās uz virtuvi. Artūrs tieši tobrīd gatavoja tēju, kad viņa iegāja iekšā.
— Kas tas par cirku, ko tu sarīkoji? — asi izmeta viņa.
Viņš pagriezās, pārsteigts, it kā patiešām nesaprastu, kas notiek.
— Atvainojiet… par ko jūs runājat?
— Nespēlē! — viņas balss nodrebēja. — Nespēlē, it kā tu mani nepazītu! Artūr, tas taču jau ir smieklīgi!
Viņš apmulsis pamirkšķināja.
— Piedodiet, šķiet, jūs kļūdāties. Mēs neesam pazīstami.
Lāsma sajuta, kā zeme pazūd no zem kājām.
— Nepazīstami?.. — viņa čukstēja un rokām izvilka pasi. — Un tas kas ir? Redzi? Zīmogs. Laulība reģistrēta pirms trim mēnešiem. Lāsma un Artūrs Kravcovi. Atpazīsti uzvārdu?
Vīrietis paņēma pasi, ilgi skatījās tajā, sarauca uzacis. Uz sejas parādījās šaubu ēna.
— Kad tas bija? — viņš klusi pajautāja. — Kad mēs iepazināmies?
— Pirms trim mēnešiem.
Viņš pēkšņi dziļi ievilka elpu, it kā būtu sapratis kaut ko ļoti svarīgu.
— Tātad tas… — viņš čukstēja. — Tas nebija es.
— Kā tas — ne tu?
Artūrs ilgi klusēja, tad apsēdās uz krēsla un ar roku pārbrauca sejai.
— Man šķiet, sāku saprast… Man ir brālis dvīnis.. No bērnības neapdomīgs. Viņam vienmēr kaut kādas nepatikšanas, parādi, avantūras…
Viņš smagi nopūtās un paskatījās uz Lāsmu:
— Pirms mēneša man nācās atjaunot pasi, jo vecā bija pazudusi. Tad es tam nepievērsu uzmanību, bet tagad šķiet, ka viss kļūst skaidrs…
Trīs mēneši — uzticība, plāni, smaidi, skūpsti — un tas viss izrādījās meli?!
— Tad sanāk, ka Artūrs… tas ir, Armands… apprecējās ar mani tava vārda vietā?
— Izskatās, ka tā. — Artūrs pasmaidīja. — Bet kāpēc tāda sarežģītība?
— Kredīts!
Pie šiem vārdiem Artūrs strauji pacēla galvu.
— Kāds kredīts?
— Liels. Jaunajām ģimenēm bija iespēja palielināt summu. Mēs tikai pirms nedēļas to noformējām. Artūr, — viņa aizrijās, — nu… tas ir… tavs brālis. Viņš teica, ka pieliks klāt savus iekrājumus, un mēs nopirksim dzīvokli.
Artūrs lēni atspiedās pret krēsla atzveltni un aizklāja seju ar rokām.
— Tagad viss kļūst skaidrs.
Viņi izgāja no dzīvokļa pus apziņā — viņa pat neatcerējās, kā izskrēja uz ielas, kā viņi sēdās mašīnā un devās uz banku. Viss saplūda vienā miglainā pleķī: balsis, ceļa troksnis, gar logu slīdošas mājas. Tikai viena doma pulsēja galvā — jāpaspēj, varbūt vēl nav par vēlu. Bankā bija pilns ar cilvēkiem, troksnis, kustība. Menedžeris brillēs ilgi meklēja kaut ko datorā, tad paskatījās uz viņiem pāri monitoram un papurināja galvu.
— Nauda izņemta. Līdz pēdējam centam. Skaidrā naudā, pirms trim dienām.
— Kā izņemta? Kas izņēma?
— Aizņēmējs, — mierīgi atbildēja vīrietis. — Artūrs Kravcovs.
— Bet tas nav viņš! — iesaucās Lāsma, norādot uz stāvošo Artūrs. — Lūk, īstais Artūrs Kravcovs!
Menedžeris apjucis paskatījās, sāka kaut ko precizēt, pierakstīt, pamāja ar galvu. Viņš izvilka dokumentus, izskaidroja, ka pase paņemta, un lūdza iesniegt pieprasījumus. Bet viss jau bija skaidrs: “neīstais Artūrs” bija izņēmis naudu tajā pašā dienā, kad pateica Lāsmai, ka brauc pie it kā mātes.
— Tad viss… Visi šie mēneši…
Artūrs stāvēja blakus saspringts.
— Es mēģināšu noskaidrot, kur viņš pazudis, — viņš teica klusi. — Man vēl ir daži kontakti, mēģināšu uzzināt.
Tajā pašā vakarā viņš piezvanīja Lāsmai.
— Viņš aizlidoja uz ārzemēm, — viņš teica. — Tajā pašā dienā. Ar savu īsto vārdu — Armands Kravcovs. Ar viltotu pasi neriskētu, tātad viss bija iepriekš izplānots.
— Tātad… viņu vairs neatradīs?
— Nezinu. Varbūt atradīs, bet ne drīz. Neuztraucies. Tiksim galā. Iesim uzrakstīsim iesniegumu.
Līdz vēlam vakaram viņa sēdēja tumšajā virtuvē, neieslēgdama gaismu. Uz galda stāvēja atdzisusi tējas krūze. Galvā nemitīgi griezās viena doma. Viņa atcerējās viņu sarunas, kopīgos gājienus uz veikalu, vakarus pie televizora. Tas viss šķita tik īsts, silts… bet izrādījās tikai spēle.
Nākamajā dienā viņi kopā a devās rakstīt iesniegumu. Viņus vairākas reizes izsauca — salīdzināja parakstus, uzņēma liecības. Viņam nācās pierādīt, ka paraksts bankā nav viņa, ka viņš tajā dienā bija darbā, un kolēģi to apstiprināja. Viss ievilkās nedēļām, bet Lāsma dzīvoja kā sapnī — starp trauksmi un gaidām.
Artūrs visu šo laiku bija līdzās — palīdzēja, veda pa iestādēm, mierināja. Un pamazām viņu sarunas vairs nebija tikai par lietu. Viņi sāka satikties vienkārši tāpat — te kafejnīcā, te parkā, te kinoteātrī. Kādu dienu, gandrīz pēc diviem mēnešiem, viņai piezvanīja un paziņoja: Armands Kravcovs ir atrasts. Viņš atzinis vainu. Viņa ilgi sēdēja, turot telefonu rokā. Ne prieka, ne atvieglojuma — tikai tukšums.
Lasi vēl: Manam vīram Kārlim alga ir ap 3 tūkstošiem, bet viņš man liek maksāt daļu rēķinu un pirkt produktus
Vakarā atnāca Artūrs. Atnesa kūku, teica, ka jānosvin vismaz šīs stāsta beigas.
— Zini, — viņš sacīja, skatoties krūzē, — tas viss, protams, ir traki, bet ja ne šis stāsts, mēs droši vien nekad nebūtu satikušies.
— Nezinu, vai to var nosaukt par veiksmi.
— Es domāju, ka var. Tu esi stipra. Un godīga. Armands vienmēr izvēlējās cilvēkus, kurus var izmantot, bet šoreiz, šķiet, pats iekrita.
Viņi apklusa. Aiz loga lija lietus, pa stiklu ritēja atsevišķas pilītes.
— Zini, — teica Artūrs — mēs varam anulēt šo laulību. Formāli tas ir vienkārši: kļūda, fiktīvs darījums. Bet… es to negribētu.
— Kā — negribētu?
— Es domāju, — viņš neveikli pasmaidīja, — varbūt ir vērts atstāt visu, kā ir. Un mēģināt… pa īstam. Galu galā mēs jau esam izgājuši cauri tik daudz kam. Un, godīgi sakot, man šķiet, es negribu, lai tu atkal pazūdi no manas dzīves. Lāsma arī pasmaidīja un pamāja ar galvu:
— Varbūt tiešām ir vērts pamēģināt.
Viņš paņēma viņas roku, un tajā brīdī viņai likās, ka viss šis sarežģītais ceļš bija vajadzīgs tikai tam, lai viņi viens otru atrastu.
