— Nepazīstami?.. — viņa čukstēja un rokām izvilka pasi. — Un tas kas ir? Redzi? Zīmogs. Laulība reģistrēta pirms trim mēnešiem. Lāsma un Artūrs Kravcovi. Atpazīsti uzvārdu?
Vīrietis paņēma pasi, ilgi skatījās tajā, sarauca uzacis. Uz sejas parādījās šaubu ēna.
— Kad tas bija? — viņš klusi pajautāja. — Kad mēs iepazināmies?
— Pirms trim mēnešiem.
Viņš pēkšņi dziļi ievilka elpu, it kā būtu sapratis kaut ko ļoti svarīgu.
— Tātad tas… — viņš čukstēja. — Tas nebija es.
— Kā tas — ne tu?
Artūrs ilgi klusēja, tad apsēdās uz krēsla un ar roku pārbrauca sejai.
— Man šķiet, sāku saprast… Man ir brālis dvīnis.. No bērnības neapdomīgs. Viņam vienmēr kaut kādas nepatikšanas, parādi, avantūras…
Viņš smagi nopūtās un paskatījās uz Lāsmu:
— Pirms mēneša man nācās atjaunot pasi, jo vecā bija pazudusi. Tad es tam nepievērsu uzmanību, bet tagad šķiet, ka viss kļūst skaidrs…
Trīs mēneši — uzticība, plāni, smaidi, skūpsti — un tas viss izrādījās meli?!
— Tad sanāk, ka Artūrs… tas ir, Armands… apprecējās ar mani tava vārda vietā?
— Izskatās, ka tā. — Artūrs pasmaidīja. — Bet kāpēc tāda sarežģītība?
— Kredīts!
Pie šiem vārdiem Artūrs strauji pacēla galvu.
— Kāds kredīts?
— Liels. Jaunajām ģimenēm bija iespēja palielināt summu. Mēs tikai pirms nedēļas to noformējām. Artūr, — viņa aizrijās, — nu… tas ir… tavs brālis. Viņš teica, ka pieliks klāt savus iekrājumus, un mēs nopirksim dzīvokli.
Artūrs lēni atspiedās pret krēsla atzveltni un aizklāja seju ar rokām.
— Tagad viss kļūst skaidrs.
Viņi izgāja no dzīvokļa pus apziņā — viņa pat neatcerējās, kā izskrēja uz ielas, kā viņi sēdās mašīnā un devās uz banku. Viss saplūda vienā miglainā pleķī: balsis, ceļa troksnis, gar logu slīdošas mājas. Tikai viena doma pulsēja galvā — jāpaspēj, varbūt vēl nav par vēlu. Bankā bija pilns ar cilvēkiem, troksnis, kustība. Menedžeris brillēs ilgi meklēja kaut ko datorā, tad paskatījās uz viņiem pāri monitoram un papurināja galvu.
— Nauda izņemta. Līdz pēdējam centam. Skaidrā naudā, pirms trim dienām.
— Kā izņemta? Kas izņēma?
— Aizņēmējs, — mierīgi atbildēja vīrietis. — Artūrs Kravcovs.
— Bet tas nav viņš! — iesaucās Lāsma, norādot uz stāvošo Artūrs. — Lūk, īstais Artūrs Kravcovs!
Menedžeris apjucis paskatījās, sāka kaut ko precizēt, pierakstīt, pamāja ar galvu. Viņš izvilka dokumentus, izskaidroja, ka pase paņemta, un lūdza iesniegt pieprasījumus. Bet viss jau bija skaidrs: “neīstais Artūrs” bija izņēmis naudu tajā pašā dienā, kad pateica Lāsmai, ka brauc pie it kā mātes.
— Tad viss… Visi šie mēneši…
Artūrs stāvēja blakus saspringts.
— Es mēģināšu noskaidrot, kur viņš pazudis, — viņš teica klusi. — Man vēl ir daži kontakti, mēģināšu uzzināt.
Tajā pašā vakarā viņš piezvanīja Lāsmai.
— Viņš aizlidoja uz ārzemēm, — viņš teica. — Tajā pašā dienā. Ar savu īsto vārdu — Armands Kravcovs. Ar viltotu pasi neriskētu, tātad viss bija iepriekš izplānots.
— Tātad… viņu vairs neatradīs?
— Nezinu. Varbūt atradīs, bet ne drīz. Neuztraucies. Tiksim galā. Iesim uzrakstīsim iesniegumu.
Līdz vēlam vakaram viņa sēdēja tumšajā virtuvē, neieslēgdama gaismu. Uz galda stāvēja atdzisusi tējas krūze. Galvā nemitīgi griezās viena doma. Viņa atcerējās viņu sarunas, kopīgos gājienus uz veikalu, vakarus pie televizora. Tas viss šķita tik īsts, silts… bet izrādījās tikai spēle.
Nākamajā dienā viņi kopā a devās rakstīt iesniegumu. Viņus vairākas reizes izsauca — salīdzināja parakstus, uzņēma liecības. Viņam nācās pierādīt, ka paraksts bankā nav viņa, ka viņš tajā dienā bija darbā, un kolēģi to apstiprināja. Viss ievilkās nedēļām, bet Lāsma dzīvoja kā sapnī — starp trauksmi un gaidām.
Artūrs visu šo laiku bija līdzās — palīdzēja, veda pa iestādēm, mierināja. Un pamazām viņu sarunas vairs nebija tikai par lietu. Viņi sāka satikties vienkārši tāpat — te kafejnīcā, te parkā, te kinoteātrī. Kādu dienu, gandrīz pēc diviem mēnešiem, viņai piezvanīja un paziņoja: Armands Kravcovs ir atrasts. Viņš atzinis vainu. Viņa ilgi sēdēja, turot telefonu rokā. Ne prieka, ne atvieglojuma — tikai tukšums.
Lasi vēl: Manam vīram Kārlim alga ir ap 3 tūkstošiem, bet viņš man liek maksāt daļu rēķinu un pirkt produktus
Vakarā atnāca Artūrs. Atnesa kūku, teica, ka jānosvin vismaz šīs stāsta beigas.
— Zini, — viņš sacīja, skatoties krūzē, — tas viss, protams, ir traki, bet ja ne šis stāsts, mēs droši vien nekad nebūtu satikušies.
— Nezinu, vai to var nosaukt par veiksmi.
— Es domāju, ka var. Tu esi stipra. Un godīga. Armands vienmēr izvēlējās cilvēkus, kurus var izmantot, bet šoreiz, šķiet, pats iekrita.
Viņi apklusa. Aiz loga lija lietus, pa stiklu ritēja atsevišķas pilītes.
— Zini, — teica Artūrs — mēs varam anulēt šo laulību. Formāli tas ir vienkārši: kļūda, fiktīvs darījums. Bet… es to negribētu.
— Kā — negribētu?
— Es domāju, — viņš neveikli pasmaidīja, — varbūt ir vērts atstāt visu, kā ir. Un mēģināt… pa īstam. Galu galā mēs jau esam izgājuši cauri tik daudz kam. Un, godīgi sakot, man šķiet, es negribu, lai tu atkal pazūdi no manas dzīves. Lāsma arī pasmaidīja un pamāja ar galvu:
— Varbūt tiešām ir vērts pamēģināt.
Viņš paņēma viņas roku, un tajā brīdī viņai likās, ka viss šis sarežģītais ceļš bija vajadzīgs tikai tam, lai viņi viens otru atrastu.
