Daži notikumi, piemēram, 60 gadu jubileja, noplēš maskas un parāda to, kas parasti ir slēpts. Tas ir vakars, kam pienākas piederēt vienam cilvēkam – jubilāram
Es devos uz šādu jubileju pie senas paziņas Ilzes ar rūpīgi izvēlētu dāvanu, par kuru viņa bija sapņojusi. Garastāvoklis bija pacilāts. Sešdesmit gadi ir zīmīgs vecums, laiks baudīt sava darba augļus un izbaudīt cieņu.
Svinības, kas kļuva par lēmumu
Dzīvoklis dunēja, desmitiem balsu, glāžu šķindoņa, rosība. Es iegāju viesistabā, un pirmais, kas iekrita acīs, bija grezni uzklāts galds. Viss mirdzēja, bet mans skatiens gandrīz uzreiz pieķērās vienam punktam – pie tās pašas “galvenās” vietas. Tur sēdēja nevis Ilze, galda galā, vietā, kas pēc visiem nerakstītajiem un rakstītajiem viesmīlības likumiem un vienkārši veselā saprāta piederēja jubilārei, sēdēja viņas vecākā māsa Dace.
Ilze, svinību vaininiece, 60 gadus vecā, skaistā sieviete, sēdēja sāņus. Sāņus no māsas viņa sēdēja, nedaudz sakumpusi, un lēja glāzītē kaimiņam. Dace, par gadiem desmit vecāka, runāja, viņa turēja tostu, stāstīja par to, kā “mēs izaudzinājām Ilzīti”, kā “mēs viņu vienmēr atbalstījām”, kā “viņa mums ir malacis, visa mūsējā šķirne”.
Viesi, visi tie cilvēki, kas bija ieradušies apsveikt Ilzi, skatījās uz Daci, viņi viņai māja ar galvu, viņi smējās par viņas jokiem. Ilze uz sekundi pacēla acis, ieraudzīja mani, vāji uzsmaidīja un tūlīt pat nolaida skatienu, turpinot savu darbu – apkalpot viesi. Viņa nebija vakara saimniece, bet gan kalpone savas māsas svinībās, ko tā sarīkoja par godu “Ilzītes jubilejai”.
Dāvana, kas kļuva nevietā
Šajā brīdī dāvana manās rokās kļuva ne tikai smaga, tā kļuva par čugunu. Es pēkšņi ar kristāldzidru skaidrību aptvēru, ka, pasniedzot to tagad, es neapsveikšu Ilzi. Es samaksāšu nodevu Dacei un atzīšu viņas varu, piekritīšu tam, ka šis vakars ir viņas, un Ilze ir tikai iemesls. Es nostāvēju tā minūti, neviens nepievērsa man uzmanību, izņemot Ilzi, kura vairs neuzdrošinājās pacelt acis uz mani. Viss skābeklis istabā, šķiet, piederēja Dacei, viņa bija Visuma centrs. Jubilāre bija viņas pavadonis, maza planēta, kas griežas pa noteiktu orbītu.
Es klusi pagriezos un izgāju, dāvanu tā arī neatdodot. Jau lejā, uz ielas, es mēģināju nomierināties – tās nebija dusmas, bet gan nepatika par to, cik ikdienišķi, cik atklāti un nesodīti notiek citu cilvēku atstāšana ēnā. Tas, ko es redzēju, nav tikai “tāda viņiem ir ģimene”, bet gan hrestomātisks piemērs nepareizai ģimenes sistēmai, kas izveidota ap vienu narcisu.
Kas notika patiesībā
Vieta galda galā nav tikai krēsls, bet gan tronis, varas, autoritātes un atzinības simbols. Normālā sistēmā šis simbols ir elastīgs: šodien ir mammas dzimšanas diena – viņa ir galvenā. Rīt atbrauc svarīgs viesis – vietu atdod viņam, parīt dēls aizstāvēja diplomu – viņš ir “dienas varonis” un sēž goda vietā. Veselīgā sistēmā simboliskā vara kalpo mīlestībai un cieņai.
Nepareizā, narcistiskā sistēmā viss ir otrādi. Vara ir stingra, tā ir sagrābta un nepieder nevienam, izņemot “galveno”, un šis “galvenais” nekad, nekādos apstākļos to neatdos. Ilzes jubileja Dacei nebija māsas svētki, bet gan kaut kas ko viņa negribēja.
Tas taču ir vesels vakars, kad visa uzmanība nebūs pievērsta viņai. Tas ir nepieļaujami, un viņa izdara vienīgo iespējamo gājienu – viņa devalvē notikumu, pārvelkot visu uzmanību uz sevi. Viņa it kā saka: “Jā, Ilzei ir jubileja, bet kurš viņu tādu padarīja? Es, tāpēc šie ir arī mani svētki. Patiesībā, pirmkārt, mani.”
Lomās šajā izrādē
Ilze šajā sistēmā spēlē viņai noteikto lomu. Visticamāk, tā ir “neredzamās” vai “mūžīgās parādnieces” loma. Savos 60 gados viņa tā arī nav atdalījusies no māsas, viņa joprojām ir maza meitenīte, kas baidās neizdabāt vecākajai, baidās no viņas domām, viņas nosodījuma.
Viņas smaids man bija pakļaujošs smaids, kurš baidās, ka viņu pieķers. Viņa visu saprot, bet spēka izlauzties viņai nav. Desmitgades pagāja, lai viņā ieviestu šo programmu – to sauc par “iemācīto bezpalīdzību”.
Bet pats trakākais šīs sistēmas elements ir viesi. Cilvēki, kuri sēdēja pie galda un izlikās, ka viss ir kārtībā. Viņi ir “līdzdalībnieki” un atbalsta šo nelīdzsvarotību. Kāpēc? No bailēm no Daces un nevēlēšanās “iesaistīties”, viņiem ir vieglāk spēlēt līdzi šai izrādei, nekā iestāties par jubilāri. Ar savu kluso piekrišanu viņi atļauj šo varas parādīšanu un ļauj Dacei dominēt, bet Ilzei – tikt noliktai otrajā plānā.
Izvēle: kļūt par līdzdalībnieku vai aiziet
Un tagad par manu aiziešanu, no malas tas varēja šķist bērnišķīgi, necieņa vai “dīvaina uzvedība” un kas patiesībā notika….
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
