“Nu, kas tad tāds? Nu, māsa apsēdās galda galā. Nu viņa runāja viena visu vakaru, citiem vārdu nedeva, viņiem tā ir pieņemts. Kāpēc svētkus bojāt?”
Bet mana aiziešana bija vienīgais veselīgais solis šajā situācijā. Palikt – nozīmētu kļūt par vienu no viņiem, pasniegt dāvanu – nozīmētu piekrist spēles noteikumiem, pateikt:
“Jā, Dace, tu esi galvenā. Jā, Ilze, tava vieta ir sāņus. Lūk, mana dāvana, kas apstiprina visu šo pasākumu.”
Gara gudrība balstās uz personīgajām robežām. Mana robeža ir nepatiesības nepieņemšana, un viss šis vakars bija caurvīts ar nepatiesību. Netika svinēta Ilze, tika svinēta Daces vara.
Aizejot es ne “sabojāju svētkus”, svētku tur arī nebija – bija tirāna benefice. Mana aiziešana ir atteikšanās piedalīties kolektīvajā maldināšanā un vienīgais veids, kā saglabāt cieņu pret sevi un, lai cik paradoksāli tas būtu, pret pašu Ilzi.
Iespējams, mana aiziešana ir vienīgais godīgais notikums, kas notika viņas jubilejā. Es nezinu, vai viņa to saprata, bet es nevarēju rīkoties citādi.
Nepiedalieties svešā izrādē
Tādas “Daces” ir daudzās ģimenēs. Tās var būt mātes, kuras “zina labāk” un līdz sirmam vecumam kontrolē savus 50 gadus vecos bērnus. Tēvi, kas prasa bezierunu paklausību, vai “pelēkie kardināli”, kas valda caur vainas, pienākuma un kauna sajūtu.
Viņus atpazīt – tas jau ir puse darba, bet visgrūtākais – nekļūt par viņu līdzdalībnieku. Nesēsties pie viņu galda un neizlikties, ka viss ir kārtībā. Dažreiz labākais veids, kā apsveikt cilvēku, ir nepiedalīties viņa pazemojumā, pat ja šis pazemojums tiek saukts par “jubileju”.
Vai jūs esat saskārušies ar līdzīgām situācijām? Kad svētki pārvērtās par farsu viena cilvēka dēļ, kurš sagrāba visu telpu?
