Ar Intu mēs iepazināmies populārā iepazīšanās vietnē, kur starp simtiem profilu viņa izcēlās kā patīkams izņēmums. Viņam ir trīsdesmit četri gadi
Viņš ieņem vadošu amatu kā pārdošanas nodaļas vadītājs lielā uzņēmumā, un viņa fotogrāfijas liecināja par gaumi un pašcieņu – pārliecināts, mierīgs skatiens, gaumīgs rokas pulkstenis un nekādu muļķīgu, pašmērķīgu selfiju spoguļa priekšā. Sarakstes laikā viņš man šķita pilnīgi adekvāts un inteliģents: viņa joki bija tiešām smieklīgi, un viņš rakstīja nevainojamā latviešu valodā bez kļūdām. Pēc pāris dienu intensīvas sarakstes mēs norunājām ieturēt vakariņas piektdienas vakarā kādā tiešām labā un augstu novērtētā itāļu restorānā pilsētas centrā.
Es šim vakaram gatavojos ļoti rūpīgi un pat ar nelielu satraukumu. Nevainojams matu sakārtojums, profesionāls grims, jauna kleita, kas izcēla augumu, bet neizskatījās uzkrītoši. Man patiešām gribējās viņam patikt, jo mēs visi taču zinām to īpašo sajūtu, kad dodies uz pirmo randiņu ar klusu, bet degošu cerību sirdī: “A ja nu šoreiz tas beidzot ir viņš?”.
Tikšanās sākās vienkārši lieliski, gandrīz kā filmā. Ints bija ieradies pirmais, galanti atvēra man durvis, uzreiz izteica gaumīgu komplimentu (kas nebija ne lēts, ne nepieklājīgs) un uzmanīgi atbīdīja man krēslu. Mēs mīļi un nepiespiesti tērzējām par tēmām, kas vieno – ceļojumiem, pēdējā laikā redzēto kino un dzīves mērķiem. Es pamazām atslābu un sajutu iekšēju mieru. “Re kā,” es pie sevis klusi nodomāju. “Beidzot normāls, nobriedis vīrietis. Nečīkst par savu bijušo sievu, nelielās ar jauno vāģi un māk klausīties.”
Un tad pie mūsu galdiņa pienāca oficiants.
— Vai esat gatavi pasūtīt? — klusi jautāja jauns puisis ar melnu bloknotu rokās.
Es smaidot pamāju, jo jau iepriekš biju rūpīgi izpētījusi restorāna ēdienkarti mājaslapā un skaidri zināju, ko man tajā brīdī kārojas.
— Man, lūdzu, risoto ar sēnēm un… — es uz īsu sekundi apstājos, vēlreiz pārlaižot skatienu dzērienu kartei, lai izvēlētos īsto atspirdzinājumu. — Un lielu pasifloras limonādi ar ledu. Es šodien esmu pie stūres, un vienkārši gribas kaut ko svaigu un augļainu.
Oficiants jau sāka to visu pierakstīt savā bloknotā. Un pēkšņi Ints strauji pacēla roku, burtiski apturot viņa kustību. Viņš pat nepaskatījās uz mani – viņa skatiens bija vērsts tikai uz oficiantu, un viņa sejā parādījās tāds savāds, augstprātīgs un pašpārliecināts, saimniecisks smaids.
— Nē, — viņš noteica stingrā, neapstrīdamā tonī. — Meitene to nedzers. Un arī to risoto pasūtījumu atceliet.
Es uz mirkli burtiski apstulbu, nespējot noticēt savām ausīm.
— Int, kādā ziņā? Es gribu risoto, tā ir mana izvēle.
Viņš lēni pagriezās pret mani un, raugoties manās acīs tā, it kā es būtu mazs, nesaprātīgs bērns, kurš veikalā prasa nevajadzīgu rotaļlietu, maigi un pat it kā mīļi izteica to pašu klasisko signālfrāzi:
— Zane, nu ko tu kā maza meitene? Kāda vēl limonāde? Mēs tomēr esam pieklājīgā, augstas klases vietā. Un risoto šeit ir tikai parasti rīsi, tie ir vieni vienīgi ogļhidrāti, no kuriem nav nekādas jēgas. Es šo vietu pārzinu labāk un zinu, kas šeit patiešām ir garšīgs un augstvērtīgs. Vienkārši uzticies vīrietim.
Apprecējos ar divdesmitgadnieci un kļuvu par “maku ar kājām”
Kad netiek dota izvēle
Tad viņš atkal pievērsās oficiantam, ignorējot manu apmulsumu:
— Atnesiet mums pudeli laba “Chianti”, tunča salātus dāmai un sulīgu steiku man. Un, lūdzu, izņemiet to bērnišķīgo limonādi no mūsu rēķina.
— Bet es tiešām nedzeru ko tādu, es taču jau teicu – esmu pie stūres. — es apjuku, jūtot, kā karstuma vilnis saskrien sejā.
— Atstāsi mašīnu tepat stāvvietā, vakarā es tev izsaukšu taksi uz savu rēķina. Atslābsti, es šovakar izmaksāju. Es vienkārši gribu, lai tu gūtu patiesu gastronomisku baudījumu, nevis vienkārši piebāztu vēderu ar rīsu putru.
Oficiants stāvēja neizpratnē, mīņājoties no kājas uz kāju un skatoties te uz vienu, te otru. Es paskatījos uz Intu. Viņš burtiski staroja no pašapmierinātības. Viņš bija svēti pārliecināts, ka šobrīd veic īstu vīrieša cienīgu varoņdarbu. Ka viņš ir kāds mūsdienu Getsbijs, kurš vienkāršai meitenei beidzot atklāj augstās virtuves un smalkā dzīvesveida pasauli.
Tajā pašā sekundē manā galvā viss kļuva kristāldzidrs un ass. Es šajā žestā neredzēju ne pilīti rūpju vai mīlestības. Es tajā ieraudzīju totalitāru un nepārprotamu kontroli. Es mierīgi, bet apņēmīgi piecēlos kājās.
— Atvainojiet, — es teicu oficiantam, kurš joprojām gaidīja lēmumu. — Nekāda pasūtījuma nebūs.
— Kur tu tagad dodies? — Inta pašpārliecinātais smaids acumirklī noplaka. — Uz tualeti degunu papūderēt?
— Nē, uz mājām, — es strupi atbildēju, paņemot savu rokassomu no blakus krēsla. — Es nekad neēdu to, ko man ar varu uzspiež. Un es nekad neesmu ar tiem vīriešiem, kuri neprot sadzirdēt vārdu “nē”. Labu apetīti, Int. Izbaudi savu steiku un dzērienu vienatnē.
“Strādāju pilnu slodzi, bet brīvdienās vēl mazbērnus atved” sūrojas Vēsma
Es aizgāju, atstājot viņu tur sēžam ar pilnīgi apjukušu un šokētu skatienu. Man pakaļ cauri restorāna zālei vēl lidoja viņa vārdi…
Stāsta turpinājums un noslēgums raksta otrā daļā – spied TĀLĀK
