Ar divām vecajām kursa biedrenēm nolēmām beidzot satikties kafejnīcā. Cik gadi pagājuši — pat grūti saskaitīt! Sāku taisīties, paskatījos spogulī un uz mirkli aizdomājos.
No augšas viss izskatījās tīri labi, bet apakšdaļā — gurni drusku par pilnu, vēders arī mazliet pamanāms. Nolēmu vilkt zilo kleitu līdz zemei — tā lieliski nosedz visas problemātiskās vietas, ar jostu izskatās sievišķīgi un sēžas labi. Tikai tas vēderiņš mazliet traucēja, bet tam jau ir risinājums — brīnumainās pieguļošās biksītes, kas visu izlīdzina.
Grūtākais bija tās vispār uzvilkt. Nācās gulēt uz dīvāna, ievilkt vēderu gandrīz līdz mugurkaulam un ar pūlēm tikt iekšā. Tajā brīdī klusībā pārmestu sev par konfektēm, šokolādi un vāju raksturu, bet beigās tomēr tiku galā — pat ja nācās ziedot vienu nagu.
Nepatīkami, uz manikīru vairs nepaspēju. Atlūzušo naga gabaliņu vienkārši pielīmēju ar spēcīgu, caurspīdīgu līmi. No malas nemaz nevar pamanīt — izskatījās, ka viss kārtībā, gan jau “izvilkšu”.
Biju izlasījusi, ka modē atkal ir gaiši zilas ēnas — tāds kā sala pieskāriens. Forši, gluži kā jaunībā, nodomāju. Uzkrāsojos, paskatījos spogulī un tikai nopūtos: “Ak Jēziņ, tiešām es tā kādreiz gāju cilvēkos?” Ātri notīrīju ēnas — ar laineri vien pietiks, izskatījās daudz labāk.
Aizbraucu uz kafejnīcu — meitenes jau bija klāt. Laiks pasūtīt. Viņas piedāvāja šampanieti. Eh, es gan vairāk par stiprākiem dzērieniem, bet nu – jārāda taču, ka esmu “kulturāla”. Pasūtījām augļu šķīvjus un grieķu salātus, lai gan visā telpā tik vilinoši smaržoja grilēta vista. Bet nu labi — it kā jau vakarā neēdu. Sēdējām, pļāpājām, atcerējāmies universitāti, pasniedzējus, pārgājienus. Viss bija jauki, līdz pēc piektās glāzes šampanieša mans pūslis atgādināja par sevi.
Sniegputenis mūs pārsteigs nesagatavotus: sinoptiķi ir paziņojuši precīzu ziemas sākuma datumu
VIDEO:
Ak, cik ilgi tur nācās ņemties ar tiem stingrajiem pieguļošajiem apakššortiem — no karstuma tie bija kļuvuši mitri, un āda tajos vispār “neelpoja”. Pa ceļam salauzu arī pielīmēto nagu un vēl vienu klāt. Nebiju sajūsmā un pa klusam purpināju zem deguna. Kad atgriezos pie meitenēm, viņas man jautā:
— Kāpēc tu tik ilgi?
— Rinda uz tualeti milzīga.
— Kāda vēl rinda, kafejnīcā taču tukšs!
— Kafejnīcā — jā, bet pie tualetes bija vesela drūzma.
Kopumā vakars izdevās labi. Kad atnācu mājās, gandrīz paklupu aiz kaķiem — tie abi vienmēr maisās pa kājām. Vecākais dēls izskrēja gaitenī un, smejoties, teica: “Haha, mamma laikam mazliet iereibusi.” Lai nesalauztu visus atlikušos nagus, palūdzu vīram palīdzēt novilkt tās riebīgās pieguļošās biksītes.
Vīrs, protams, visu redzēja un ilgi smējās, filmējot manu “varoņdarbu”. Man pašai arī beigās nācās pasmieties — tik daudz pūļu tikai tāpēc, lai izskatītos ideāli.
No šī vakara sapratu vienu — labāk justies ērti un dabiski, nekā tērēt spēkus, cenšoties būt perfekta.
