Viņa apklusa. Pirmo reizi pa visu šo laiku — pa īstam apklusa. Es piecēlos, mierīgi noslaucīju rokas salvetē un piegāju pie durvīm.
— Iegaumējiet vienu ļoti vienkāršu lietu.
— Kādu?
— Cieņa netiek izsniegta automātiski līdz ar vecumu. To vai nu saglabā, vai pazaudē.
— Tu mani tagad māci kā vajag dzīvot?
— Nē. Brīdinu. Vēl viena vizīte bez zvana, vēl viena mana ledusskapja pārbaude, vēl viens mēģinājums komandēt manās mājās — un es vairs nerunāšu maigi. Ne ar jums, ne ar Andri.
Es izgāju, atstājot viņu stāvam virtuvē ar vaļēju muti. Un, dīvaina lieta, pirmo reizi daudzu mēnešu laikā es sajutu nevis vainas apziņu, bet atvieglojumu. Vakarā Andris atgriezās drūmāks par negaisa mākoni.
— Tu biji pie mammas?
— Biju.
— Un sarīkoji tur cirku?
— Nē. Spoguli.
— Ieva, tas jau ir par trauku.
— Tiešām?
— Tu ēdi viņas mājās, līdi ledusskapī, biji nepieklājīga.
— Viss kā parasti. Tikai ne pie mums.
— Viņa ir izbrīnīta.
— Bet es, tavuprāt, visus šos mēnešus biju sajūsmā?
Viņš apklusa. Pēc tam apsēdos uz krēsla un paskatījās uz mani jau bez iepriekšējās pārliecības.
— Viņa teica, ka tu speciāli gribēji viņu pārmācīt.
— Nē. Speciāli es gribēju, lai viņa saprot.
— Varēja taču citādi.
— Kā? Ar vārdiem? Es runāju. Desmitiem reižu.
— Nu…
— Tu mani neaizstāvēji ne reizi, Andri.
— Es negribēju konfliktu.
— Toties tagad tas ir. Tāpēc, ka tu no tā bēgi.
Viņš nolaida galvu. No istabas atskanēja vecākā dēla balss:
— Mamm, vai vecmāmiņa rīt atnāks?
Es paskatījos uz Andri. Viņš piecēlās un negaidīti klusi teica:
— Nē. Rīt vecmāmiņa neatnāks.
— Tu esi pārliecināts?
— Jā.
— Un tu pats viņai to pateiksi?
— Pateikšu.
Nākamajā dienā viņš tiešām piezvanīja mātei. Ilgi runāja ar viņu virtuvē, pusčukstus, bet stingri. Pēc tam iznāca pie manis.
— Viņa apvainojās.
— Es par to nešaubījos.
— Bet apsolīja vairs nenākt bez zvana.
— Redzēsim.
Un mēs redzējām. Nedēļa pagāja mierīgi. Pēc tam vēl viena. Tad Tamāra pirmo reizi piezvanīja iepriekš.
— Andri, vai esat mājās?
— Kas noticis, mamm?
— Gribēju ienākt… ja drīkst.
Ja drīkst. Es dzirdēju šos vārdus un sapratu, ka to dēļ bija vērts sarīkot to neērto, bet nepieciešamo izrādi. Viņa sāka nākt retāk. Nenāca viena. Bez maisiņiem ar “ielieciet man līdzi”. Un, kas īpaši pārsteidzoši, pārstāja pārbaudīt mūsu ledusskapi. Reizēm cilvēki saprot tikai to valodu, kurā ir pieraduši runāt paši. Un, ja maigumu viņi uztver kā vājumu, kādu dienu viņiem nākas saņemt atbildi bez mežģīnēm un pieklājīgām atkāpēm. Kā jūs domājat: vai vedeklai ir jācieš miera labad ģimenē — vai arī jānoliek cilvēks pie vietas uzreiz, pat ja pēc tam kāds nāvīgi apvainosies?
