— Es negribu dzīvot atsevišķi, Marta, — viņš teica. — Tas nav pareizi.
— Tad viss mainās, jo es neesmu gatava dzīvot tā, kā iepriekš. Tu mācies gatavot, vai arī mēs ēdam to, ko es pagatavoju reizi divās dienās. Tu mazgā traukus un mazgā savas drēbes. Ja tava veselība ļauj gulēt dīvānā un skatīties televizoru, tā ļauj man palīdzēt mājās.
Andris gāja prom, nāca atpakaļ, protestēja — trīs mēnešus tā bija spēle, bet es neatkāpos, jo atkāpties nebija kur. Savā vecumā (man ir 54 gadi) es neesmu gatava pavadīt atlikušo dzīvi, lasot svešas drupas no galda un esot funkcija, kuru var “ieslēgt” no rīta un “izslēgt” vakarā. Es neesmu gatava mācīt 60 gadus vecam vīrietim to, ka sieva nav apkalpotāja.
Ir pagājis jau pusgads. Andris ir iemācījies gatavot vienkāršus ēdienus, tagad mazgā traukus, lai gan kurn. Dažreiz es pārnāku mājās un redzu, ka viņš ir uzkopis, un nevis tāpēc, ka es palūdzu, bet tāpēc, ka viņš saprata: šīs ir arī viņa mājas. Mūsu laulība nekļuva par saldu pasaku. Mēs no jauna neiemīlējāmies viens otrā vakariņās pie svecēm, nē. Mēs vienkārši vienojāmies kā divi pieauguši cilvēki. Un pats dīvainākais — es sāku atpūsties un ļaut sev pavadīt brīvo laiku tā, kā gribas man.
Kādu vakaru, pārnākot mājās, es nepamanīju ierasto televizora dūkoņu. Tā vietā virtuvē valdīja dīvains klusums, ko pārtrauca tikai koka dēlīša klaudzieni. Andris grieza dārzeņus, bet uz galda blakus viņam gulēja nevis pults, bet gan sena, noputējusi pavārgrāmata, kuru viņš bija izracis no pieliekamā dzīlēm. Viņš nepagriezās, lai pajautātu, kā man gāja, un nepiedāvāja tūlītēju atskaiti par padarīto. Viņš vienkārši bija procesā – nevis kā palīgs, bet kā saimnieks savai izvēlei.
Lasi vēl: Viena veļas mazgājamās mašīnas poga, par kuru nezina 90% mājsaimnieču — veļa kā ķīmiskajā tīrīta
Es neiegāju virtuvē, lai viņu paslavētu kā mazu bērnu par nomazgātu šķīvi. Tā vietā es klusi aizvēru durvis un devos uz balkona. Tur, starp saviem iemīļotajiem bazilika podiņiem, es pirmo reizi pa īstam uzelpoju. Es sapratu, ka mūsu laulība vairs nav monolīts akmens, uz kura rakstīti seni likumi; tā tagad ir kā dārzs, kurā katram beidzot ir sava dobe.
Mēs vairs nebijām “viens vesels” tajā nozīmē, kas mani gandrīz iznīcināja. Mēs bijām divas atsevišķas salas, kuras beidzot bija uzbūvējušas stabilu, caurredzamu tiltu. Un tajā vakarā, skatoties uz pilsētas ugunīm, es sapratu – vislielākā uzvara nebija panākt, lai viņš nomazgā traukus. Vislielākā uzvara bija tā, ka es atkal sāku redzēt pati sevi. Marta vairs nebija tikai funkcija; Marta beidzot bija mājās.
