“Es redzēju tevi vakar parkā. Es sēdēju uz blakus esošā soliņa ar avīzi un kafiju. Es redzēju, kā viņš aizgāja, un es redzēju, kā tu pacēli tos ziedus. Es gribēju pieiet klāt, bet man pietrūka drosmes. Es neesmu modelis, es esmu tikai vīrietis, kurš prot novērtēt cieņu, ar kādu tu nes savu problēmu. Ja drīkstu, es labprāt uzdāvinātu tev jaunus ziedus — tādus, kas nav jālūdz un nav jāpaceļ no zemes.”
Rita sākumā domāja, ka tas ir kāds nežēlīgs joks, taču viņa atbildēja. Sākās sarakste, kas bija pavisam citādāka nekā ar Artūru. Šis vīrietis, vārdā Jānis, neprasīja bildes. Viņš sūtīja dzejoļu fragmentus, bildes no rudenīgām meža takām un stāstīja par savu darbu galdniecībā, kur koksne pakļaujas tikai pacietībai.
Pagāja trīs mēneši
Rīta bija sākusi apmeklēt fizioterapiju un lēnām atguvās, taču Jānis viņu iemīlēja tieši tādu, kāda viņa bija tajā vakarā — ievainojamu, bet ar nesalaužamu pašcieņu. Negaidītais pavērsiens notika decembra vidū, kad Jānis uzaicināja Ritu uz savas darbnīcas atklāšanas pasākumu. Viņa ieradās, saposusies tumši zilā kleitā, jūtoties pārliecināta un mīlēta. Pasākuma vidū durvis pavērās, un iekšā ienāca kāds vīrietis, kurš izskatījās manāmi noplucis, ar nogurušu skatienu un lētu vīna pudeli rokā. Tas bija Artūrs.
Izrādījās, ka Artūrs bija Jāņa brālēns. Kopš tās dienas parkā Artūra dzīve bija gājusi uz leju — viņš bija zaudējis darbu, sastrīdējies ar draugiem savas augstprātības dēļ un tagad meklēja patvērumu pie radinieka. Kad Artūra skatiens sastapa Ritu, viņš burtiski sastinga. Viņa priekšā stāvēja tā pati “svarīgā meitene”, taču viņa vairs neizskatījās pēc viņas. Viņa staroja. Jānis pienāca pie Rītas, aplika roku viņai ap pleciem un pasmaidīja brālēnam.
— Artūr, iepazīsties, šī ir Rita. Sieviete, kura iemācīja man redzēt tālāk par virspusi, — Jānis teica, cieši skatoties Artūram acīs.
Artūrs nespēja ne parunāt, ne pakustēties. Viņš stāvēja tur jūtoties mazs un nožēlojams savā “perfektumā”, kamēr meitene, kuru viņš bija nosaucis par neko, bija kļuvusi par viņa vienīgā atbalsta punkta lielāko dārgumu.
Rita neizteica nevienu pārmetumu. Viņa tikai viegli pamāja ar galvu, it kā atpazīstot senu, nebūtisku paziņu, un turpināja sarunu ar Jāni. Tajā brīdī Artūrs saprata — viņš nebija zaudējis Ritu smaguma dēļ. Viņš bija zaudējis iespēju būt cilvēkam.
