Mēs tiekamies jau gandrīz gadu, man ir piecdesmit astoņi, viņai – piecdesmit četri, abi it kā pieauguši cilvēki, abiem aiz muguras laulības, bērni, mazbērni
Viesmīlis uz galda nolika plastmasas trauciņu, kurā jau bija iepakots gandrīz neaiztikts šokolādes kūkas gabals. Laima apmierināta to pierausa sev klāt. Mēs sēdējām pieklājīgā kafejnīcā Rīgas centrā, bet manī iekšā auga neizteikta neapmierinātība.
Mēs tiekamies jau gandrīz gadu, man ir piecdesmit astoņi, viņai – piecdesmit četri, abi it kā pieauguši cilvēki, abiem aiz muguras laulības, bērni un, protams, mazbērni, kur nu bez tiem. Man ir divi – puika un meitene, viņai vienīgais saules stariņš logā ir mazdēls Jānītis, kuram ir seši gadi un kuru esmu redzējis tikai pāris reizes pa gabalu, bet par kuru zinu vairāk nekā par sevi. Laima ielika trauciņu somā un, it kā nekas nebūtu bijis, uzsmaidīja man ar to pašu smaidu, kas mani savulaik “aizķēra”.
– Jānītim tā garšo viss šokolādīgais, – viņa teica. – Bet es kaut kā esmu paēdusi, vairs nelien iekšā, nevar taču ļaut labumam iet postā, vai ne?
Es pamāju, pasaucu viesmīli un apmaksāju rēķinu, kurā, protams, bija iekļauta arī šī kūka, mana kafija un viņas salāti. It kā sīkums, es nepalikšu nabags, taču problēma nebija naudā, bet gan sistēmā, kas pie mums bija izveidojusies pēdējā pusgada laikā un kuru es spītīgi centos nepamanīt, norakstot to uz “vecmāmiņas mīlestību”. Laima pie katras izdevības – par manu līdzekļu rēķina, protams – stiepa visu, kas slikti stāv (vai labi stāv, bet nav apēsts), savam dārgajam mazdēlam.
Popkorns, kuru neviens neēda
Pirmais trauksmes zvans noskanēja pirms kādiem trim mēnešiem, kad mēs aizgājām uz kino uz kādu skaļu pirmizrādi. Es, kā pienākas, nopirku biļetes, mēs piegājām pie bāra, un Laima palūdza nopirkt vislielāko popkorna spaini, karameļu, un kolu. Es toreiz vēl nobrīnījos, viņa parasti seko līdzi ko ēd, ierobežo saldumus, bet nodomāju – labi, varbūt izlēma pie filmas atslābt. Mēs iegājām zālē, apsēdāmies, gaisma nodzisa. Es sniedzos pēc spaiņa, paņemu sauju, košļāju, skatos ekrānā. Bet viņa sēž, spainis uz ceļiem, ar vāciņu aizvērts (pie kases palūdza atsevišķi) un pati – ne graudiņa mutē.
– Kāpēc tu neēd? – es viņai iečukstēju ausī. – Garšīgs taču.
– Ak, es negribu, – viņa atčukstēja pretī. – Es šo Jānītim uz mājām aizvedīšu, viņš šovakar brauks palikt pa nakti, dievina kino popkornu, bet vecāki viņam reti pērk.
Es toreiz gandrīz ar kolu izšpļāvu. Tas nozīmē, ka es nopirku šo spaini nevis mums, bet lai viņa to aizvestu mazdēlam? Turklāt viņa man pat nepajautāja, vai es neesmu pret, vienkārši nostādīja fakta priekšā: tas ceļo pie Jānīša. Es visu filmu nosēdēju kā muļķis, košļāt man bija neērti, jo spaini viņa burtiski sargāja tā saturu kā acuraugu. Pēc seansa es viņu vedu mājās, viņa izkāpa no mašīnas ar šo spaini, laimīga, bet es jutos kā kurjers, kurš vēl pats par pasūtījumu samaksājis.
Un ja vēl viņai nebūtu naudas. Viņa labi nopelna, ģērbjas pieklājīgi, mašīna sava, lai arī ne jauna. Lieta skaidri nav trūkumā.
Ēdiena kalns viņam un nožēlojama dāvana manējiem
Taču vēlāk negaidīts notikums bija, pēc kura es jau trešo dienu neesmu savā ādā, bija situācija pagājušajā sestdienā. Laima mani uzaicināja pie sevis pusdienās, solīja savus īpašos pīrādziņus, par kuriem biju dzirdējis, bet ne reizi nebiju nogaršojis. Es aizbraucu, kā pienākas, ne tukšām rokām: nopirku labu dzērienu, augļu maisu, sarkanās zivs griezumus, lai galds būtu bagātīgāks. Ieeju dzīvoklī, un tur smarža tāda, ka siekalas saskrien mutē.
Virtuvē uz galda stāv milzīga bļoda, apsegta ar dvieli, bet zem tā – pīrādziņu kalns. Sārti, cits par citu skaistāki, spīd no eļļas. Mēs apsēdāmies, Laima ielēja tēju, izvilka no dvieļa apakšas kādus piecus pīrādziņus uz šķīvja.
– Ēd, Andri, kamēr karsti, – viņa dūdoja.
Pīrādziņi tiešām bija dievīgi. Es apēdu trīs ar gaļu, divus ar kāpostiem, pieēdos pilnu vēderu, paliku mīļāks. Mēs sēdējām, tērzējām. Es atslābu, domāju: re, kur viņa ir, sapņu sieviete, saimnieciska, rūpīga.
– Laima, – es saku, atliecoties krēslā. – Pīrādziņi vienkārši brīnišķīgi. Klau, man šovakar manējie atbrauc, meita mazbērnus atvedīs uz brīvdienām. Iedod man nedaudz līdzi, a? Lai arī viņi nogaršo, citādi manējie tikai veikala produkciju ēd, meitai gatavot ne pārāk patīk.
Andris nemaz negaidīja to, kas notika tālāk
Laimas seja mainījās. Burtiski sekundi atpakaļ viņa bija mīļa un smaidīga, bet te smaids pazuda, acis kļuva aukstas, dzeloņainas, viņa visa kaut kā saspringa.
– Ak, Andri… – viņa novilka, un balss kļuva tāda, ziniet, it kā atvainojoša, bet stingra. – Es labprāt, bet nevaru daudz iedot. Man taču Jānītis vakarā atbrauks, es galvenokārt viņam cepu.
Viņa piecēlās, piegāja pie tās pašas milzīgās bļodas, kur gulēja, es nopietni, kādi trīsdesmit, ne mazāk. Pagrabinājās tur, izvilka celofāna maisiņu un ielika tajā… trīs pīrādziņus. Divus ar kāpostiem un vienu ar gaļu.
– Re, – viņa teica, sniedzot man šo vientuļo maisiņu. – Pacienāsi. Citādi man Jānītim nebūs ko dot vakariņās.
Es skatījos uz šiem trim pīrādziņiem caurspīdīgajā maisiņā un jutu, kā man ausis sāk degt. Bļodā ēdiena kalns. Es tikko atvedu viņai cienastus. Nekad nekā viņai neesmu žēlojis. Bet viņa pažēloja maniem mazbērniem liekus piecus pīrādziņus? Nopietni?
– Laima, tur taču vesels kalns, – es mēģināju visu pārvērst jokā, lai gan iekšā jau viss vārījās. – Tavs Jānītis pārsprāgs tik daudz apēdot. Manējiem vismaz pa diviem iedod, viņi taču ir divi.
Viņa savilka lūpas, apklāja bļodu ar dvieli, it kā to aizsargājot, un atbildēja:
– Andri, es aprēķināju produktus. Es Jānītim pīrādziņus solīju. Neapvainojies, bet es nevaru izdalīt visu, ko esmu sagatavojusi. Tu paēdi? Tev garšoja? Nu, paldies Dievam. Bet šis ir mazdēlam.
Viņa to nosauca par “izdalīšanu”. It kā es būtu lūdzējs uz baznīcas kāpnēm, kurš lūdz žēlastības dāvanu, nevis viņas vīrietis, kurš, starp citu, pirms pusstundas uzkrāva viņai uz galda delikateses.
Kāpēc viņas ģimenes hierarhijā esmu zemāk par sešgadīgu Jānīti
Es aizbraucu no viņas pēc pusstundas, aizbildinoties ar darīšanām. Šie trīs pīrādziņi gulēja uz blakus sēdekļa un tagad šī smarža man šķita nevis mājīga, bet kaut kāda jocīga. Es mēģināju saprast, kas notiek šīs sievietes galvā, un mani secinājumi man nebūt nepatika.
Es vienmēr esmu uzskatījis tā: normālās attiecībās galvenie esam mēs, divi pieaugušie. Mēs viens otram esam pirmajā vietā, bet bērni un mazbērni – tas jau pēc tam, pēc pārpalikuma principa. Bet Laimai galvā viss ir sagriezts kājām gaisā. Viņai pasaules naba ir sešgadīgais Jānītis. Viņš ir valdnieks. Bet kas esmu es? Esmu vienkārši maks uz kājām. Esmu vajadzīgs, lai aizvestu uz kafejnīcu, samaksātu par kino un aizvestu uz veikalu.
Kad mēs ejam uz kafejnīcu un es maksāju par kūku Jānītim – tas ir normāli. Tas ir “mēs taču esam ģimene” (lai gan kāda mēs ģimene, gadu tiekamies). Bet, kad es palūdzu sauju miltu un kāpostu (burtiski centu vērti produkti) saviem mazbērniem – tas ir “es nevaru izdalīt”. Sanāk spēle uz vieniem vārtiem. Viņas mazdēls ir princis, kurš jābaro ar izmeklētāko, bet mani mazbērni ir kaut kādi sveši bērni, kuriem pietiks ar trim pīrādziņiem uz diviem, iztiks.
Viņa pat neiedomājās, cik nepatīkami tas izskatās – dot pieaugušam vīrietim trīs pīrādziņus kā dāvanu, piesedzot ēdiena kalnu ar dvieli. Es atbraucu mājās, mazbērni jau bija pie manis.
Kas notika kad es atbraucu mājās – par to lasi stāsta turpinājumā
Spied nākamo lapu, lai uzzinātu kā viss beidzās
Es Andra vietā jau ar otro piegājienu būtu pasūtījusi vienu māju tālāk.Šito egoismu kā var paciest.