Jūs pat nespējat iedomāties kā es jutos dažas minūtes pēc tam kad ierados mājās.
Meita, nogurusi pēc darba, kārtoja somas.
– Ak, tēt, pēc pīrādziņiem smaržo!
Es izvilku to nelaimīgo maisiņu. Man bija tik ļoti kauns, jūs nevarat iedomāties.
– Tas no Laimas tantes, – es teicu, cenšoties neskatīties meitai acīs. – Pamēģiniet.
Viņi apēda tos pīrādziņus minūtes laikā. Garšīgi, protams.
– Vai vēl ir? – pajautāja mazmeita, slaukot taukainos pirkstus.
– Nē, zaķīt, vairāk nav, – es atbildēju un aizgāju uz balkona.
Stāvēju aukstumā, skatījos uz vakara pilsētas ugunīm un domāju: kāpēc man tas viss? Kāpēc man sieviete, kura uzskata manu naudu par savu, kad jānopērk kaut kas viņas mazdēlam, bet savus pīrādziņus uzskata par neaizskaramu īpašumu? Tas taču nav par ēdienu. Ēdienu es varu nopirkt jebkādu. Es varu viņiem pasūtīt piegādi no restorāna kaut tūlīt. Tas ir par attieksmi.
Viņa taču pat nesaprata, ka ir mani aizvainojusi. Vakarā piezvanīja, čivināja kā nekas nebūtu bijis: “Jānītis atbrauca, tā saēdās, tik apmierināts, sēž multenes skatās”. Es klausījos viņā un klusēju. Man gribējās pateikt: “Bet mani mazbērni paprasīja, vai ir vēl, bet man nācās melot”. Bet es nepateicu.
Secinājumi un atziņa
Šis stāsts, lai arī no pirmā acu uzmetiena šķiet kā sadzīviska diskusija par pīrādziņiem un popkornu, slēpj sevī daudz dziļāku dilemmu. Galvenā atziņa, ko lasītājs var gūt, ir: partnerattiecību ilgtspēja nav atkarīga no materiālo resursu daudzuma, bet gan no emocionālās reciprocitātes un prioritāšu saskaņotības.
1. Reciprocitāte jeb “došanas un ņemšanas” līdzsvars
Attiecības ir neformāls sociālais līgums. Ja viena puse (Andris) investē resursus – gan materiālus (apmaksāti rēķini, dāvanas), gan emocionālus (atbalsts Laimas ģimenes locekļiem) –, viņš zemapziņā sagaida līdzvērtīgu attieksmi. Problēma nav pīrādziņu skaitā, bet gan faktā, ka Laima šo “līgumu” interpretē vienpusēji. Viņa uzskata par pašsaprotamu, ka partneris investē viņas mazbērnā, bet neredz vajadzību (vai pat atsakās) investēt partnera mazbērnos. Šāda disproporcija rada “izmantotā” sajūtu, kas lēnām sagrauj mīlestību.
2. Ģimenes hierarhijas un robežu loma
Stāsts izceļ klasisku konfliktu starp “pāri” un “paplašināto ģimeni”. Andra pozīcija ir tāda, ka pārim (viņam un Laimai) ir jābūt prioritātei. Laimas pozīcija liecina par “radniecības kultu”, kur mazdēls ir augstākais punkts hierarhijā, bet partneris ir tikai instruments šī punkta apkalpošanai. Atziņa ir skarba: ja partneri nesaskaņo savas vērtību sistēmas par to, kurš ir “savējais” un kurš “svešais”, aizvainojums ir neizbēgams. Laimas nespēja dalīties ar pieciem papildu pīrādziņiem simbolizē emocionālu skopumu, nevis saimnieciskumu.
3. Emocionālā kurluma bīstamība
Viena no skumjākajām atziņām ir tā, ka Laima pat nepamana Andra aizvainojumu. Viņa zvanu vakarā pabeidz ar stāstu par to, cik Jānītis ir paēdis un laimīgs, pilnībā ignorējot to, ka Andris mājās devās ar nelāgu sajūtu. Tas māca, ka attiecībās ir svarīgi ne tikai tas, ko mēs darām, bet arī tas, cik spējīgi esam pamanīt partnera klusēšanu. Klusēšana un “norīšana” (kā to dara Andris) bieži vien ir sākums beigām, jo neizrunātas emocijas krājas līdz brīdim, kad tās vairs nav iespējams salabot.
4. Resursu nevienlīdzīgā interpretācija
Stāsts uzskatāmi parāda, ka cilvēki bieži vien dažādi vērtē “savu” un “partnera” naudu/laiku. Laima Andra naudu restorānā uztver kā kopēju vai “vīrieša pienākumu”, kamēr savu darbu un produktus – kā ekskluzīvu īpašumu, kas pieder tikai viņas dzimtai. Šī nevienlīdzība “tavs ir mūsu, bet mans ir mans” ir toksisks modelis, kas ilgtermiņā nav izturams.
Secinājums: ir jāsaprot, ka dāsnums nav mērāms naudā. Cilvēks var būt bagāts un skops, vai trūcīgs un dāsns. Laimas rīcība ar trim pīrādziņiem un popkorna spaini ir emocionāls signāls par to, ka Andrim viņas dzīvē ir atvēlēta “viesmākslinieka” loma, nevis galvenā loma. Stāsts aicina ikvienu izvērtēt – vai cilvēks, kuram mēs atdodam savu laiku un sirdi, ir gatavs mums atdot kaut vai simbolisku pīrādziņu no sava “pilnā kalna”.
Vai jūs esat saskārušies ar šādiem “dubultstandartiem” partnerattiecībās? Kad viss tiek nests uz savām mājām, bet no jums tikai resursus velk? Kā domājat, vai ir vērts runāt? Varbūt tā ir normāla sievišķīga taupība, bet es esmu vienkārši vecs īgņa?
Es Andra vietā jau ar otro piegājienu būtu pasūtījusi vienu māju tālāk.Šito egoismu kā var paciest.