Ir pagājuši seši mēneši. Linda tiešām atgriezās Latvijā, bet ne mūsu dzīvoklī. Viņa tagad dzīvo pie saviem vecākiem Siguldā un mēģina sākt visu no nulles. Es to uzzināju no kopīgiem paziņām, jo pats ar viņu vairs nesazinājos.
Izrādījās, ka Murats viņu bija uzlūkojis tikai kā īslaicīgu finansiālu risinājumu savām problēmām. Viņš solīja palīdzēt ar dokumentiem, pat deva mājienus par kāzām, bet patiesībā dzīvokli viņi īrēja par Lindas naudu. Kad viņai līdzekļi beidzās, viņš vienkārši pazuda – pārstāja atbildēt uz zvaniem un nobloķēja viņu visur.
Linda palika viena svešā valstī bez iztikas līdzekļiem. Galu galā viņa pārdeva savas rotaslietas, nopirka biļeti un atbrauca mājās emocionāli iztukšota. Tagad viņa mēģina atrast jebkādu darbu un sakārtot savas dzīves ikdienu. Turku seriālus viņa vairs neskatās – tie viņai atgādina par lielāko kļūdu mūžā.
Nesen viņa man atsūtīja īsu īsziņu: “Piedod. Es biju muļķe. Vai mēs varētu kaut uz mirkli satikties un aprunāties?”
Es neatbildēju.
Šajā laikā esmu sapratis dažas svarīgas lietas. Pirmkārt, seriāli un skaisti stāsti ekrānā ir tikai skaista, bet bīstama ilūzija. Reālā dzīve nav filma, un nebeidzamā kaisle bieži vien ir tikai rūpīgi izstrādāts scenārijs.
Otrkārt, ja cilvēks sāk meklēt emocijas fantāzijās, tātad viņam kaut kā pietrūkst realitātē. Iespējams, arī es biju kļuvis pārāk mierīgs un paredzams. Varbūt man vajadzēja viņu biežāk pārsteigt.
Galu galā jebkura izvēle ir personīgā atbildība. Viņa izvēlējās ilūziju un pameta mūsu divpadsmit gadu kopdzīvi dēļ cilvēka, kuru realitātē zināja tikai dažas dienas. Vai man tas būtu jāaizmirst? Vai man būtu jādod otrā iespēja? Es nezinu. Zinu tikai to, ka manā mājā turku valoda un šīs svešās jūtas vairs nekad neskanēs.
Vērtīgākā atziņa
Tagad, atskatoties uz pēdējo gadu, es saprotu, ka uzticība ir kā dārga vāze. Kad tā saplīst, to var salīmēt, bet plaisas paliks vienmēr. Es negribu visu atlikušo mūžu skatīties uz viņu un atcerēties Stambulas notikumus un pievilto cerību.
Esmu iemācījies baudīt klusumu savā dzīvoklī un sapratis, ka stabilitāte nav garlaicība – tā ir vērtība, kuru nevar nopirkt ne par kādu naudu un neatrast nevienā seriālā. Mana dzīve ir gājusi uz priekšu, un es vairs neesmu tas “garlaicīgais vīrs”, kuru var vienkārši nobīdīt malā.
Mīļie vīrieši un sievietes, sargājiet to, kas jums ir. Neļaujiet ekrāna ilūzijām sagraut to, ko esat būvējuši gadiem. Reālā mīlestība nav krāšņos vārdos, bet tajā, kurš paliek tev blakus, kad nodziest gaismas.
Vai jūs būtu šādā situācijā piedevuši? Un vai ticat, ka pēc šādas “mācības” cilvēks tiešām var mainīties un kļūt uzticams?
