Līga apstājās pie vārtiņiem un neizpratnē paskatījās apkārt. Vasarnīcas zemesgabals izskatījās pilnīgi citādi, nekā viņa gaidīja. Garu nezāļu un pamestu dobju vietā viņa ieraudzīja glītas taciņas, apgrieztus krūmus un koptus ābeles. It kā šeit kāds būtu dzīvojis, nevis pametis visu likteņa varā pirms vairākiem gadiem.
“Dīvaini,” viņa nomurmināja, atgrūžot čīkstošos vārtiņus.
Māte Dace bija pārliecinājusi, ka nav braukusi uz vasarnīcu. Līga tolaik aizstāvēja diplomdarbu un bija pilnībā aizmirsusi par dārza darbiem. Arī vēlēšanās nebija – šo vietu saistīja pārāk daudz sāpīgu atmiņu. Un tā Līga ieradās šeit – cerībā uz mieru un iespēju sakārtot savas domas.
Māja viņu sagaidīja tīra. Nebija ne zirnekļu tīklu, ne peļu, ne sasmakušas telpas. Logi acīmredzot bija nesen mazgāti, grīdas slaucītas. Uz galda vāzē stāvēja lauku puķes – pavisam svaigas, nevītušas.
Līga iegāja virtuvē. Arī tur valdīja kārtība: trauki salikti savās vietās, plīts notīrīta, pat aizkari izmazgāti un izgludināti. Viņas sirds strauji ieklabējās – vai tikai šeit nav ievākušies nelikumīgi iemītnieki? Tā taču mēdzot būt: kamēr saimnieki ir pilsētā, vasarnīcu aizņem sveši cilvēki.
Viņa paskatījās pa logu un sastinga. Starp ābelēm kustējās slaids vīrietis nodilušās drēbēs – pusmūža vīrs nesteidzīgi apgrieza sausos zarus. Viņa kustības bija pārliecinātas, pierastas, it kā viņš to būtu darījis visu savu mūžu.
Draugs no Spānijas ir samulsis par lielāko daļu latviešiem: ”Kāpēc jūs šo darāt kapsētā?”
“Hei!” Līga iesaucās, atverot durvis. “Kas jūs tāds esat? Ko jūs te darāt?” Vīrietis sarāvās un pagriezās. Viņa sejā atspoguļojās apjukums. Viņš lēnām nolaida dārza šķēres un noņēma cepuri, it kā atvainodamies. “Atvainojiet,” viņa balss izrādījās klusa, gandrīz dobja. “Es nezināju, ka atbrauksiet. Domāju, vasarnīca joprojām ir tukša.”
“Nekavējoties atbildiet: kas jūs esat un ko te darāt?” Vīrietis saminstinājās, mīņājoties no kājas uz kāju. “Mani sauc Jānis. Es… kopju jūsu dārzu. Jau trešo gadu.” “Kurš jums atļāva?” Līga sajuta, kā emocijas sajaucas ar neizpratni. “Neviens,” viņš godīgi atzina. “Vienkārši… dārzs stāvēja tukšs, bija žēl. Labs dārzs, ābeles teicamas.”
Līga apmulsusi skatījās uz svešinieku. Loģika ieteica izsaukt likumsargus– cilvēks ielauzies svešā teritorijā, piesavinājies ražu, saimnieko bez atļaujas. Bet kaut kas viņu apturēja.
“Kāpēc jūs to darāt?” viņa jautāja. Jānis paraustīja plecus.
“Pats nezinu. Varbūt vientulība nomoka. Es dzīvoju netālu, vecā mājā pie meža. Viens pats. Bērni aizbraukuši, sieva… pirms trim gadiem aizgāja. Tā nu es klīstu apkārt, meklēju sev darbu. Ieraudzīju jūsu pamesto dārzu, sāku palīdzēt. Sākumā vienkārši atkritumus novācu, tad iejutos.”
Viņa vārdos nebija jūtama sevis žēlošana, tikai vienkārša faktu konstatācija. Līga pēkšņi sajuta dīvainu saikni ar šo cilvēku – viņi abi bija izmesti no ierastās dzīves, abi meklēja mierinājumu vienkāršos darbos.
“Vai ņēmāt ābolus?” viņa jautāja. “Ņēmu,” Jānis pamāja. “Bet nedaudz. Pārsvarā tos, kas nokrituši. Žēl taču, iet postā. Kompotu vāru, ievārījumu. Kaimiņienei gados, kas dzīvo viena, aiznesu – viņai tas ir prieks.” Līga nopūtās. Tas viss izskatījās absurdi, bet aizvainojuma vietā viņa juta tikai nogurumu un dīvainu atvieglojumu. Zemesgabals ir kārtībā, dārzs kopts, māja tīra. Vai tad ne par to viņa sapņoja, nolemjot doties prom no pilsētas?
“Gribat tēju?” viņa negaidīti sev pašai piedāvāja. Jānis pārsteigts paskatījās uz viņu. “Nopietni?” “Nāciet iekšā. Parunāsim.”
Viņi sēdēja verandā, malkojot stipru tēju no vecā mātes servīzes. Jānis stāstīja par dārzu, par to, kā kārtojis ābeles, apgriezis avenes, labojis sētu. Viņš runāja aizrautīgi, aizmirstot par savu samulsumu. Līga klausījās un pēkšņi saprata – šim cilvēkam patiešām bija svarīgi rūpēties par kaut ko dzīvu, vajadzīgu. Kopdams svešu dārzu, viņš dziedināja savas brūces.
“Sieva jūs vispār nebrīdināja, ka aizies?” Līga jautāja. Jānis sakņupi pasmaidīja. Viņi ilgi klusēja. Aiz loga šalkoja ābeles, kaut kur čivināja putni, vējš čabināja lapas. Mierīgi un klusi. “Ziniet ko,” Līga teica, “vienosimies. Es šeit pavadīšu visu atvaļinājumu – mēnesi. Jūs varat nākt un palīdzēt dārzā. Bet tikai ar manu atļauju, bez slepeniem apmeklējumiem. Un ābolus – ņemiet, cik vajag. Tāpat es tik daudz neapēdīšu.”
Kāpēc ar gadiem mēs zaudējam draugus, kā atjaunot draudzību un vai tas vispār ir nepieciešams
Jānis pārsteigts uzlūkoja viņu. “Nopietni? Jūs taču varējāt izsaukt likumsargus.” “Varēju,” Līga pasmaidīja. “Bet kāpēc? Jūs neesat slikts. Vienkārši vientuļš cilvēks, kuram vajadzēja par kaut ko rūpēties. Un man tieši vajadzīga palīdzība dārzā – es no tā neko nesaprotu.”
Tā sākās viņu neparastā draudzība. Jānis nāca katru rītu, strādāja dārzā, stāstīja par augiem, rādīja, kā pareizi kopt ābeles. Līga viņam palīdzēja, pamazām iejūtoties vasarnīcas dzīves ritmā. Darbs nomierināja, novērsa domas no smagajām domām.
Kādu vakaru, kad viņi sēdēja uz lieveņa un vēroja saulrietu, Jānis pēkšņi teica:
“Ziniet, es visu mūžu strādāju rūpnīcā. Kā virpotājs. Labi pelnīju, māju uzcēlu, bērnus uz institūtiem aizsūtīju. Bet laimīgs nebiju. Visu laiku domāju: lūk, es nopelnīšu vairāk, lūk, nopirkšu jaunu mašīnu, tad dzīvosim labi. Un beigās paliku viens pats lielā mājā. Bērni atbrauc reizi gadā, sieva aizgāja, draugi visi aizklīduši.”
“Un ko tagad?” “Tagad sapratu: laime nav naudā vai pirkumos. Tā ir vienkāršās lietās. Kā tagad: sēžam, tēju dzeram, saulrietu vērojam. Dārzs šalko. Dzīve rit. Tā arī ir laime, tikai es to agrāk nepamanīju.”
Līga aizdomājās…
Viņa vārdos bija patiesība. Arī viņa visu mūžu dzinās pēc kaut kā – panākumiem mācībās, karjeras, atzinības. Domāja, ka sasniegs mērķi, tad priecāsies. Bet rezultātā – sliktums. “Varbūt mums visiem ir vajadzīgs tāds dārzs,” viņa klusi teica. “Lai apstātos, padomātu, saprastu, kas patiesībā ir svarīgs.”
“Varbūt,” Jānis piekrita. Pēc divām nedēļām vasarnīcā negaidīti ieradās māte Dace. Līga nebija gaidījusi viņas vizīti un apmulsa, kad viņa parādījās uz sliekšņa ar milzīgu pārtikas somu.
“Nolēmu apciemot, kā tev te klājas,” māte paziņoja, aplūkojot dārzu. “Oho, tu te esi pastrādājusi! Dārzs kā no bildes.” “Mammu, tas neesmu es,” Līga atzinās. “Šeit palīdzēja viens cilvēks. Jau sen. Pieskatīja dārzu.”
Māte sarauca pieri. “Kas par cilvēku? Svešs?” “Kaimiņš. Jānis. Labs vīrs, neuztraucies.” Bet māte jau bija modra. Viņa visu mūžu bija mācījusi meitu neuzticēties svešiniekiem, pārbaudīt nodomus, šaubīties.
“Kur viņš ir? Nekavējoties parādi!” Jānis tieši bija dārzā, grieza ķiršu atvases. Ieraugot svešo sievieti, viņš samulsa un sastinga ar dārza šķērēm rokās. “Jūs te saimniekojat?” māte viņam teica. “Kurš jums atļāva?” “Mammu, nomierinies!” Līga mēģināja viņu apturēt. “Mēs vienojāmies, viņš man palīdz.”
“Palīdz! Es redzu, kā viņš palīdz! Saimniecību posta!” “Kādu posta?!” Līga sajuta, kā viņā uzvārās. “Paskaties apkārt! Viss ir kārtībā, pateicoties viņam! Bet tu gadiem te nebrauci, un es arī ne! Dārzs būtu aizaudzis ar nezālēm, māja būtu sabrukusi!”
“Es iešu,” viņš nomurmināja. “Atvainojiet.” “Jāni, pagaidiet!” Līga iesaucās, bet viņš jau bija paslēpies aiz krūmiem.
Un tad viss tik sākās…
8 veiksmīgu cilvēku rīta paradumi, kurus viņi ievēro pat tad, kad ir pilnīgi noguruši
Šķir otru lapu, lai lasitu tālāk
