Nākamajā dienā Līga devās pie Jāņa. Viņš dzīvoja nelielā mājā ciema malā, kuru ieskāva biezi krūmāji. Kad viņa pieklauvēja, viņš neatvēra uzreiz, acīmredzot pārsteigts par vizīti. “Atvainojiet par vakardienu,” Līga teica. “Mamma nevēlējās jūs aizvainot. Viņa vienkārši… uztraucās.”
Jānis atmeta ar roku. “Nu labi, es saprotu. Neapvainojos. Pats būtu tāpat modrs, ja būtu viņas vietā.” “Atnāciet šodien. Mamma grib atvainoties personīgi.” “Nevajag, viss kārtībā.” “Jāni, lūdzu. Viņa patiešām grib.” Viņš brīdi šaubījās, bet pēc tam piekrita.
Māte Dace sagaidīja Jāni ar ābolkūku un tēju, samulsusi atvainojās, izjautāja par viņa dzīvi. Pamazām saspīlējums izzuda, saruna iegājās. Izrādījās, ka viņiem ar Jāni ir kopīgi paziņas ciemā, un arī atmiņas līdzīgas – abi atcerējās laikus, kad šeit bija vairāk dzīvības, notika svētki, strādāja veikali.
“Jūs sen dzīvojat viens?” māte jautāja. “Trīs gadus. Bērni Rīgā, mazbērnus redzu reti. Ilgojos, protams, bet neuzbāžos. Viņiem ir sava dzīve.” “Un es uzbāzos,” māte nopūtās. “Domāju, tā meita būs tuvāka, bet iznāca otrādi.” Līga pārsteigti paskatījās uz viņu. Māte pirmo reizi atzina, ka ir kļūdījusies. Tam bija liela vērtība.
“Ziniet,” Jānis teica, “es te padomāju. Man mājās ir daudz stādu, labu šķirņu. Varu padalīties, ja vēlaties. Pavasarī iestādīsiet, pēc pāris gadiem būs raža.” “Tas būtu lieliski,” Līga priecājās. “Tiesa, es nezinu, kā tos kopt.” “Iemācīšu,” Jānis pasmaidīja. “Tas nav grūti, galvenais ir vēlme.”
Līdz atvaļinājuma beigām Līga jutās kā pavisam cits cilvēks. Mierīga, atpūtusies, gatava atgriezties pilsētā. Bet tagad viņa zināja: šeit, vasarnīcā, viņai ir vieta, kur vienmēr var atgriezties. Un ir cilvēks, kurš priecāsies par viņas ierašanos. “Jāni, paldies jums par visu,” viņa teica aizbraukšanas dienā. “Jūs pat nevarat iedomāties, cik ļoti man palīdzējāt.”
“Tas jums paldies,” viņš atbildēja. “Jūs man atgriezāt ticību cilvēkiem. Es jau domāju, ka nevienam neesmu vajadzīgs. Bet izrādījās, esmu. Un tas ir dārgi vērts.” Līga draudzīgi apskāva viņu, apsolīja braukt biežāk. Māte arī sirsnīgi atvadījās, uzaicināja Jāni ciemos uz pilsētu, ja viņš sakrājās.
Ceļā uz mājām māte pēkšņi teica: “Zini, es priecājos, ka tu satiki šo cilvēku. Viņš tiešām ir labs.” Līga uzsmaidīja. “Jā, mammu. Labs. Žēl, ka dzīvē mēs reti pamanām tādus cilvēkus. Visi skrienam kaut kur, dzenamies pēc panākumiem, bet blakus dzīvo tie, kas vienkārši vēlas būt noderīgi. Un tas ir daudz vērtīgāk.”
Māte domīgi pamāja. “Varbūt arī man vajadzētu biežāk braukt uz vasarnīcu. Klusums, daba… Tur galva kļūst skaidrāka.” “Brauc,” Līga piekrita. “Jānis palīdzēs, ja kas. Viņš tiešām ir lietpratējs.”
VIDEO:
Pusgads pagāja. Līga patiešām sāka braukt uz vasarnīcu biežāk – uz nedēļas nogalēm, svētkos. Katru reizi atrada dārzu ideālā kārtībā. Jānis joprojām palīdzēja, tagad jau oficiāli, kā ģimenes draugs. Viņi kopā stādīja jaunus kokus, plānoja puķu dobes, apsprieda ražu. Māte Dace arī brauca, turklāt arvien biežāk. Viņa teica, ka šeit jūtas mierīgāka, vieglāk elpo. Kādu dienu viņa atzinās, ka vēlas pārcelties uz vasarnīcu pavisam – pilsētā esot trokšņaini, kaimiņi sveši, bet šeit – sava pasaule, sava dzīve.
“Mammu, bet tu nebaidies viena?” Līga jautāja. “Ne jau viena. Jānis ir blakus, kaimiņi labi. Un tu brauksi ciemos. Man ar to pietiek.” Līga saprata: māte beidzot iemācījusies atlaist. Vairs neturējās pie pagātnes, neprasīja pastāvīgu klātbūtni. Vienkārši dzīvoja, priecājās par to, kas ir. Un kādā pavasarī, kad ābeles ziedēja, Jānis atnesa jaunas šķirnes stādus.
“Šī ir Antonovka,” viņš paskaidroja. “Ziemas šķirne, āboli vēlāki, bet garšīgi. Labi uzglabājas, līdz pat pavasarim.” “Iestādīsim pie lapenes,” Līga ierosināja. “Tur tieši ir vieta.”
Pieci galvenie iesakņotie iemesli, kāpēc cilvēki pastāvīgi pretojas personīgām pārmaiņām
Viņi visi trīs – Līga, māte un Jānis – raka bedres, stādīja kociņus, laistīja, sapņoja par nākotnes ražu. Un šajā brīdī Līga saprata: lūk, tā ir īstā laime. Ne karjerā, ne naudā, ne atzinībā. Bet gan vienkāršās lietās – rūpēs par dzīvo, saskarsmē ar tuviniekiem, dārza klusumā, ko esi izaudzējis pats ar savām rokām.
“Ziniet,” viņa teica, aplūkojot dārzu, “es agrāk domāju, ka vasarnīca ir apgrūtinājums. Bet izrādījās – glābiņš.” Jānis pasmaidīja. “Katram savs. Kādam dārzs ir sakņu lauks un raža. Kādam – atpūta no kņadas. Bet man – iespēja būt vajadzīgam.” Māte pamāja. “Bet man – otrā iespēja. Iespēja dzīvot citādi, neatkārtojot vecās kļūdas.”
