– Gati, velc jaku un fiksi ģērbies, mēs tūlīt pat braucam ļoti svarīgās darīšanās.– es stingri noteicu.
– Bet kur mēs brauksim tik vēlu, tēvoci Valdi? – puika neizpratnē pajautāja, berzējot acis.
– Mēs braucam uz tirdzniecības centru izvēlēties tev pašus labākos un siltākos ziemas zābakus, kādus vien varēsim atrast.
Mēs aizbraucām uz lielu sporta preču veikalu “Alfa” centrā. Es ļāvu puikam pašam izvēlēties to, kas viņam tiešām patika un šķita ērts. Mēs nopirkām viņam izcilus zābakus ar biezu, neslīdošu zoli un siltu oderi. Visu mājupceļu viņš sēdēja mašīnas aizmugurē, cieši spieda jauno kasti pie krūtīm un smaidīja tik plati, kā vēl nekad:
– Valdi, milzīgs tev paldies, tie tiešām ir kruti! – viņš priecīgi iesaucās.
– Nēsā vesels un galvenais – lai kājas vienmēr būtu siltas un sausas, – es atbildēju, jūtot siltumu sirdī.
Kad mēs atgriezāmies, Kristīne ieraugot jaunos apavus, tikai neapmierināti savilka lūpas, taču neizdvesa ne skaņas. No viņas mutes neizskanēja ne kluss “paldies”, ne arī vienkārša atvainošanās par savu rīcību. Viņa vienkārši klusējot pagriezās un aizgāja uz virtuvi, it kā nekas nebūtu noticis.
Ziniet, es tiešām ticēju mūsu nākotnei, es gribēju kopīgus bērnus un īstu, stipru ģimeni. Bet tagad manā priekšā zīmējas briesmīgi patiesa aina. Ja viņa tik viegli spēj ignorēt Gata pamatvajadzības dēļ jauna kažoka, kas mūs sagaida nākotnē? Es raušos divos darbos, nesīšu mājās katru nopelnīto centu, bet viņa to visu notērēs lupatām un skaistumkopšanai, kamēr mūsu kopīgie bērn nēsās svešu cilvēku atdotas jakas?
Un ja nu mēs kādreiz aiziesim katrs savu ceļu? Viņa taču tieši tāpat tērēs manus uzturlīdzekļus savām izklaidēm, bet mana atvase būs spiests staigāt ar atlipušām zolēm un gaidīt, kad mamma beidzot nopirks sev kārtējo jauno tērpu. Es tagad skaidri saprotu vienu – ja mātei ir žēl naudas zābakiem, tad nekādas patiesas mātišķas rūpes un mīlestības šajā sievietē nav ne par mata tiesu. Īsi sakot, es jau esmu cieši pieņēmis lēmumu, ka mūsu ceļi šķirsies. Es nespēju iedomāties dzīvi kopā ar cilvēku, kuram ir tik sagrozītas prioritātes.
Tomēr ir viena lieta, kas mani šobrīd tur visvairāk un neļauj vienkārši aiziet. Man ir neizsakāmi žēl šī labā, sirsnīgā puikas, kuru man nāksies atstāt vienu. Gatis ir pa šo laiku tiešām pie manis pieķēries – viņš katru vakaru nepacietīgi gaida mani atgriežamies no darba, stiepj savu mugursomu, lai lepni parādītu atzīmes, un lūdz palīdzēt salabot salūzušās rotaļlietas.
Mēs esam kļuvuši par īstiem draugiem, un es ar šausmām domāju par to, kas notiks ar zēnu, kad viņš paliks aci pret aci ar tik vienaldzīgu personu. Viņa taču, visticamāk, vispār pārstās viņam pievērst uzmanību, pilnībā iegrimstot sava nākamā sponsora meklējumos. Es tiešām nezinu, ko man iesākt un kā šajā situācijā rīkoties vispareizāk.
