Bērniem vismīļākā atpūta ir saldā, saulainā vasara. Piecu gadu vecumā nav nozīmes, kur paiet šie trīs prieka mēneši – jūras krastā vai pie vecmāmiņas laukos. Svarīgākais ir vecāku mīlestība līdzās.
Kādu dienu mūsu stāsta varonis dzirdēja gudrus vārdus no sirmas sievietes, un tagad viņam ir visas iespējas kļūt par lielisku tēti savam dēlam.
Bērnības atpūtas laiks
Es vienmēr biju domājis, ka draudzība starp znotu un sievasmāti ir tikpat reta kā ziemeļblāzma mūsu debesīs. Parasti sievas māte tiek iedomāta kā īsts Cerbers svārkos, ar kuru vienoties nav iespējams.
Bet mans draugs Sandris redz to citādi. Viņš ļoti cienī savu sievasmāti, varbūt pat mīl. Kad es viņam pajautāju, kā viņiem izdevies atrast tik labu saprašanos, viņš padalījās ar savu stāstu. Tālāk – viņa paša vārdi.
Pēc kāzām es biju gatavs, ka sievas māte sāks rīkot visādus pigorus. Biju dzirdējis gana daudz draugu stāstu par to, cik nepatīkamas mēdz būt viņu sievasmātes. Man šķita, ka tā ir norma. Turklāt Valērija bija atraitne un pensionāre, tāpēc gaidīju, ka viņa no garlaicības sāks līst mūsu dzīvē.
Un zināmā mērā tā arī bija. Viņa katru dienu zvanīja Laurai, un abas pa stundai pļāpāja. Bet ar to arī viss aprobežojās — citādi viņa mums mieru netraucēja.
Kad piedzima mūsu Māris, es nodomāju — nu gan sāksies lielais sievasmātes rūpju vilnis. Iedomājos, ka viņa mūs aplidos ar padomiem un gādību, kā tikai vien iespējams. Pat sāku prātot par jauna izvelkamā dīvāna iegādi, jo šķita, ka Valērija biežāk būs pie mums ciemos, palīdzēs un dalīsies pieredzē, kā jaunajiem vecākiem tikt galā ar bērnu.
Taču sievas māte atkal izrādījās citāda, nekā biju iedomājies. Viņa nopirka šūpulīti, atveda veselu kalnu autiņu un bērnu krekliņu. Un pēc tam… vienkārši pazuda no skatuves. Kad Laurai vajadzēja doties pa darīšanām, Valērija vienmēr labprāt pieskatīja mazdēlu, bet pati nekad necentās kļūt par “galveno aukli”.
Kādā reizē pārtraukumā viens kolēģis sajūsmināti stāstīja par piejūras atpūtas bāzi. Īsts paradīzes stūrītis pāriem, un cenas arī pieejamas. Es tūlīt pat metos pie sievas ar kontaktiem rokā: “Kravājam čemodānus!” Četru gadu laikā, kopš bijām vecāki, nebijām atraduši nevienu mirkli tikai sev. Un te nu beidzot iespēja pati peldēja rokās.
Bija palicis viens jautājums – kur likt Māri. Es ierosināju: “Atstājam pie tavas mammas, lai viņa izdzīvo visu babiņas laimi.” Laura ar viltīgu smaidiņu mani nosūtīja pašam runāt ar sievasmāti.
Saruna ar sievasmāti
Nopirku kūciņu, paķēru viņas iemīļoto kafiju un devos ciemos. Viņa sagaidīja mani ar smaidu, uzlika vārīties kafiju, un mēs apsēdāmies. Es ieminējos, ka Mārim būtu labi dažas nedēļas pavadīt pie vecmāmiņas, bet mums ar Lauru — atpūsties jūras malā.
Valērija cieši uz mani paskatījās un klusi teica:
— Es varu paņemt mazdēlu kaut uz visu vasaru, man tas nav grūti. Bet, Sandri, padomā: kad vēl tu varēsi dāvāt savam četrgadīgajam dēlam tik neaizmirstamu ceļojumu pie jūras? Tikai tagad.
Gadi paskries, un šo vasaru tu vairs neatgūsi. Vai tiešām gribi atteikties no tik svarīga laika kopā ar savu bērnu?
Paklausies mani, Sandri…
Kad Mīšam būs astoņpadsmit, viņš pats vairs negribēs doties uz jūru ar vecākiem. Viņam būs savi draugi, savas intereses. Bērnības brīvdienu laiks kopā ar vecākiem paiet tik ātri.
Viņš izaugs nemanot, un tu pat nepamanīsi, cik drīz tas notiks. Bet tev var nebūt to īpašo mirkļu — kā pirmo reizi ievedi dēlu jūrā, kā dzirdēji viņa smieklus, kā kopā uzcēlāt smilšu pili un skatījāt kaijas.
Atceries, Sandri, tas ir tavs pienākums un tava iespēja — būt blakus un dāvāt viņam pirmo tikšanos ar jūru. Un dēlam tā būs dāvana uz visu mūžu: atmiņa, ka tieši tēvs parādīja viņam šo brīnumu.
“Tici man, bērniņi aug ātri, un viņi nebūs ar mums mūžīgi. Tāpēc katru mirkli, ko pavadām kopā, vajag sargāt kā dārgumu — tas ir unikāls un neatkārtojams.”
Bērnu atpūtas laiks: sirds gudrība
Tie vārdi mani mainīja. Es pēkšņi apzinājos, ka pats bērnībā ne reizi nebiju devies uz jūru kopā ar vecākiem. Vasaras pagāja pie vecmāmiņas laukos, bet tēvs vienmēr bija aizņemts darbā. Un tā arī palika — man nav nevienas kopīgas atmiņas par jūru ar viņu.
Tāpēc toreiz es izlēmu — mēs braucam uz jūru visi trijatā. Un arī nākamajā gadā tā darījām. Bet sievasmāti es sāku cienīt kā nekad agrāk. Šī sieviete ir mūsu ģimenes gudrības un sirds dārgums.
Un tu? Kādas atziņas tev deva šis stāsts? Padalies ar mums komentāros.
