Valērija cieši uz mani paskatījās un klusi teica:
— Es varu paņemt mazdēlu kaut uz visu vasaru, man tas nav grūti. Bet, Sandri, padomā: kad vēl tu varēsi dāvāt savam četrgadīgajam dēlam tik neaizmirstamu ceļojumu pie jūras? Tikai tagad.
Gadi paskries, un šo vasaru tu vairs neatgūsi. Vai tiešām gribi atteikties no tik svarīga laika kopā ar savu bērnu?
Paklausies mani, Sandri…
Kad Mīšam būs astoņpadsmit, viņš pats vairs negribēs doties uz jūru ar vecākiem. Viņam būs savi draugi, savas intereses. Bērnības brīvdienu laiks kopā ar vecākiem paiet tik ātri.
Viņš izaugs nemanot, un tu pat nepamanīsi, cik drīz tas notiks. Bet tev var nebūt to īpašo mirkļu — kā pirmo reizi ievedi dēlu jūrā, kā dzirdēji viņa smieklus, kā kopā uzcēlāt smilšu pili un skatījāt kaijas.
Atceries, Sandri, tas ir tavs pienākums un tava iespēja — būt blakus un dāvāt viņam pirmo tikšanos ar jūru. Un dēlam tā būs dāvana uz visu mūžu: atmiņa, ka tieši tēvs parādīja viņam šo brīnumu.
“Tici man, bērniņi aug ātri, un viņi nebūs ar mums mūžīgi. Tāpēc katru mirkli, ko pavadām kopā, vajag sargāt kā dārgumu — tas ir unikāls un neatkārtojams.”
Bērnu atpūtas laiks: sirds gudrība
Tie vārdi mani mainīja. Es pēkšņi apzinājos, ka pats bērnībā ne reizi nebiju devies uz jūru kopā ar vecākiem. Vasaras pagāja pie vecmāmiņas laukos, bet tēvs vienmēr bija aizņemts darbā. Un tā arī palika — man nav nevienas kopīgas atmiņas par jūru ar viņu.
Tāpēc toreiz es izlēmu — mēs braucam uz jūru visi trijatā. Un arī nākamajā gadā tā darījām. Bet sievasmāti es sāku cienīt kā nekad agrāk. Šī sieviete ir mūsu ģimenes gudrības un sirds dārgums.
Un tu? Kādas atziņas tev deva šis stāsts? Padalies ar mums komentāros.
