Trīs gadus es vīram stāstīju, ka vadu uzņēmumu. Dzīvojām šiki, bet tad viņš ieraudzīja mani darbā, ar lupatu rokās
— Mārīt, ja šo līgumu parakstīsim, no manis restorāns. Tu taču man esi karaliene, tev jāatbilst līmenim. Mums ir izšķiroša diena, objektā ieradīsies komisija, — Andris spoguļa priekšā piekārtoja kaklasaites mezglu un piemiedza ar aci. Es pasmaidīju, jūtot, kā iekšā ierasti saraujas auksts, trauksmains kamols.
— Protams, Andri. Man šodien arī… ne vienkārša diena. Pasūtītājs sarežģīts, grib itāļu flīzes, bet budžets viņam pieticīgs. Saproti.
— Nu, tu man esi gudriniece, visu nokārtosi. Tava studija ir mūsu zelta rezerve, mūsu drošības spilvens.
Viņš noskūpstīja mani uz vaiga — smaržoja pēc viņa iecienītā, skarbā parfīma un pārliecības —, paķēra automašīnas atslēgas un izgāja. Aizvēra smagas ārdurvis, nošķirot mani no mājīgās rīta pasaules, kurā es biju Mārīte, interjera biroja īpašniece, cienījama sieviete. Es izelpoju, atspiežoties ar muguru pret sienu. Likteņa kauliņi, kas tika mesti pirms trim gadiem, bija izkrituši neveiksmīgi. Tikai Andris par to nezināja. Neviens nezināja.
Veiksmīgas sievietes dzīve
Pulksten 8:15 es izgāju no kāpņu telpas. Man mugurā bija smilšu krāsas mētelis, kas pirkts vēl labajos laikos, ādas puszābaki, kurus es saudzēju, un zīda lakats. Rokā — statusa soma. Vīra mieram tajā gulēja planšetdators ar skicēm. Patiesībā tur bija vienkāršs kokvilnas krekliņš, barojošs roku krēms un ērtas zeķes.
Es iekāpu taksometrā — obligāta izrādes daļa kaimiņiem — un aizbraucu tieši līdz bulvāra stūrim. Tur, pārliecinājusies, ka paziņu nav, es ieniru caurstaigājamā pagalmā, izbridu cauri peļķēm, cenšoties neapšļakstīt apakšmalu, un izgāju pie stiklotā biznesa centra dienesta ieejas. Dežurante, sieviete ar smagu gaitu, pat nepacēla galvu: — Sveika, dāma. Tur jaunu inventāru atveda, pārbaudi.
Šeit es nebiju uzņēmēja Mārīte. Šeit es biju vienkārši strādniece, kuras vārdu neviens pat īsti necentās atcerēties. Bet strīdēties ar vietējo kārtību nebija jēgas. Šaurajā palīgtelpā es novilku mēteli, rūpīgi pakāru to drēbju maisā, ko slēpu aiz skapja. Novilku puszābakus un bikšu kostīmu, pārģērbos sporta biksēs un iestaigātās krosenēs — kājas līdz vakaram tā nogura, ka nebija iespējams nostāvēt.
Uzvilku zilu halātu ar dzeltenu svītru uz muguras. Uzvilku biezus cimdus. Rokas — tas bija pats grūtākais. Es tērēju ievērojamas summas kopšanai, lai āda paliktu mīksta. Apkopējas rokas un dizaineres rokas ir dažādas rokas. Vienām — sausums no ūdens un līdzekļiem, otrām — koptums.
Kāpēc es trīs gadus neteicu vīram patiesību
Mans uzņēmums tika slēgts pirms trim gadiem. Klusu, ikdienišķi. Piegādātāji pievīla, pāris lieli klienti atteicās no pakalpojumiem, bet biroja īre Rīgas centrā atņēma pēdējos ietaupījumus. Es paliku ar saistībām un tukšu kontu. Atzīties Andrim es nespēju. Kāpēc? Lepnums? Bailes? Vai tā pati sievišķīgā vēlme sargāt vīra mieru? Andris toreiz tikko bija saņēmis galvenā inženiera amatu. Viņš tā lepojās, ka mēs esam “līdzvērtīga ģimene”, ka mēs abi esam realizējušies cilvēki, ka mēs esam komanda.
Pateikt viņam: “Andri, man nekā nav” — nozīmēja ieraudzīt viņa acīs vilšanos. Bet es viņu mīlēju. Un mīlēju mūsu dzīvi: braucienus uz spa, kvalitatīvus produktus, iespēju neskatīties uz cenu zīmēm. Un es atradu izeju. Pagaidām, kā man šķita. Uzkopšanas dienestā maksāja pieklājīgi, īpaši, ja ņēma VIP stāvus un strādāja par diviem. Vajadzīgo summu es nesu uz mājām, uzdodot to par “ienākumiem no nelieliem projektiem”, pārējais it kā gāja “biznesa attīstībai”.
— Mārīt, trešais stāvs, pārrunu zāle! — rācijā atskanēja maiņas vecākās balss. — Tur pēc stundas ir tikšanās, vajag sagatavot telpu, ūdens izliets.
Es nopūtos, paņēmu ratiņus un devos pie lifta.
Tikšanās, no kuras es baidījos visvairāk
Trešais stāvs laistījās tīrībā. Es mazgāju grīdu metodiski, ar “astotnieka” kustībām. Mugura lika par sevi manīt. Piecdesmit divu gadu vecumā fizisks darbs nav viegls. Tas man atgādināja, ka es vispār esmu mācījusies arhitektos, nevis uzkopšanas kursos. “Nekas, — es sevi mierināju. — Vēl pāris mēneši, sakārtošu galvenos jautājumus un atradīšu vietu birojā. Par jebko. Kaut par vadītāja palīgu.” Es biju tik aizrāvusies ar darbu pie ieejas, ka uzreiz nesadzirdēju balsis. Lifts nošķindēja, un gaitenī iznāca vīriešu grupa.
Sastingu. Es pazinu šos smieklus. Mana vīra dziļie, pārliecinātie smiekli. Bēgt nebija kur. Es stāvēju gaiteņa vidū, darba halātā, ar mitru drānu rokās, blakus brīdinošajai dzeltenajai zīmei. Bez grima, mati paslēpti zem lakatiņa. Bet mēs dzīvojam kopā divdesmit astoņus gadus. Viņš mani atpazīs pat no mugurpuses.
— …jā, Pētera kungs, tehniskais risinājums ir drošs, — teica pazīstama balss. — Re, paskatieties, kāds skats paveras.
Viņi nāca tieši man virsū. Andris gāja pa vidu. Tajā pašā kaklasaitē, ko sēja no rīta. Viņš kaut ko stāstīja, aktīvi žestikulējot. Es sastingst. Galvā bija smaga doma: “Nogriezties! Izlikties, ka esmu aizņemta ar grīdlīsti!”. Bet bija par vēlu. Andris pagrieza galvu. Viņa skatiens pārslīdēja dzeltenajai zīmei, ratiņiem, pacēlās augstāk… un satikās ar manējo.
Smiekli sveiciena vietā
Skaņas apkārt it kā pazuda. Palika tikai dūkoņa ausīs. Es redzēju, kā viņa acis iepletās. Tajās bija lasāms ne tikai neizpratne — patiesas bailes no atpazīšanas. Viņš saspieda žokļus tā, ka uz vaigiem parādījās muskuļu mezgli. Mans vārds iestrēga. Bet viņš klusēja. Kauns gaitenī: vīrs inženieris nobijās sasveicināties ar sievu apkopēju priekšniecības priekšā. Viņa seja uz mirkli kļuva pelēka. Viņš pamirkšķināja, it kā cenšoties aizdzīt vīziju, un… novērsa skatienu.
— …tā lūk, kolēģi! — viņa balss aizlūza, bet viņš to tūlīt pat noslāpēja ar skaļiem, nedabiskiem smiekliem. — Pats smieklīgākais tāmē ir neparedzētie izdevumi. Ha-ha. Pamati ir mūsu viss.
Viņš pagāja man garām. Pusmetra attālumā. Es sajutu viņa parfīma smaržu. Viņš neapstājās. Viņš nepajautāja: “Mārīt, kas notiek?”. Viņš pagāja man garām kā tukšai vietai, kā kolonnai.
— Uzmanīgāk, kundze, cilvēki nāk, — noteica kāds no pavadoņiem, apejot mitro grīdas posmu.
— Atvainojiet, — es pačukstēju, skatoties flīzēs, kurās atspīdēja viņu aizejošie stāvi.
Andris smējās. Skaļi, nevietā, pārāk aktīvi vicinot rokas. Palīgtelpā man nācās apsēsties uz inventāra kastes — kājas neturēja. Viņam kļuva kauns. Viņam kļuva neērti svarīgu cilvēku priekšā, ka viņa sieva strādā šeit. Viņa “karaliene”, viņa “aizmugure” stāv darba formā publiskā gaitenī. Kā es pabeidzu maiņu — atceros miglaini. Viss bija kā dūmakā.
Patiesības vakars
Uz mājām es braucu ar autobusu. Jēgas izspēlēt izrādi ar taksometru vairs nebija. Iekšā bija tukšums. Tagad viss ir beidzies. Šodien mēs visu atrisināsim. Es iegāju dzīvoklī septiņos. Parasti es tūlīt pārģērbjos mājas kostīmā, lai atbilstu tēlam. Šodien es iegāju virtuvē tieši tāpat, ielas džinsos un džemperi, ko slēpu zem halāta. Andris bija mājās. Viņš mani nesagaidīja priekšnamā.
Viņš sēdēja pie virtuves galda. Viņa priekšā bija kalkulators, kaudze bankas izrakstu un zīmulis, kuru viņš nervozi virpināja pirkstos. Viņš pacēla acis pret mani. Tajās nebija miera. Tajās bija kaut kas smags. Viņš lēnām piecēlās. Krēsls ar troksni atbīdījās atpakaļ.
Ko teica Andris?
Kā šis viss vispār varētu beigties?
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
